Gājēji

Tas ir vienkārši ārprāts, bet sākumā neliels ievads. :)

Daudzi man ir vaicājuši, vai nav bail braukt ar velosipēdu pa ielu vai šoseju. Nav. A kā ir, kad fūre iet garām? Fūre parasti apdzen ar lielu intervālu (lielāku nekā vieglie). Īstenie kretīni ir autobusu šoferi – tie ir pieraduši braukt ļoti tuvu braucamās daļas malai un arī apdzen ļoti tuvu velosipēdistam.

Braucamā daļa ir paredzamāka nekā ietve – tur ir viens princips, tu brauc ar velosipēdu, un auto tevi apdzen. Savukārt uz ietves priekšroka ir gājējam, jābrauc ir lēni un pastāvīgi jāuzmanās no jocīgiem gājēju manevriem (180° ir normāls pasākums uz ietves).

Sāpīgais temats ir veloceliņš. Pa to man ir iespēja braukt pavasarī un rudenī, jo Rīgas-Jūrmalas veloceliņš tajos laika periodos ir optimālākais maršruts uz darbu un atpakaļ. Briesmīgs jau tas ir – nelīdzens un bedrains, daudzviet trūkst marķējums, bet vislielākais trūkums (un tāds ir lielākajai daļai veloceliņu) ir tas, ka veloceliņš ir daļa no ietves.

Es cienu gājējus uz ietves un, protams, sagaidu, ka viņi ciena arī mani uz veloceliņa. Tā, izslēdzam naivety mode. Geez, kādi auni var būt gājēji (novērojumi balstīti, braucot pa Rīga-Jūrmala veloceliņu). Sūds ar posmiem, kur nav novilkta līnija starp gājējiem un velosipēdistiem. Tur es toleranti visus apbraucu. Toties totāli apnicis ir bremzēt un saukt, lai atbrīvo ceļu vietās, kur veloceliņš ir marķēts. Ķīpsala ir it īpaši pilna ar šādiem idiotiem. Izkāpj no sabtransa pieturā un pa taisno pāri velo celiņam. Neskatās ne pa labi, ne pa kreisi. Jābrauc kā slaloma trasē. Esmu jau sācis apsvērt teoriju, ka visi viņi dzīvo Olimpijā un nāk uz veloceliņa svaigu gaisu paelpot.

Skumji, bet agri vai vēlu notiks traģēdija. Velosipēdistu skaits tikai pieaug. Es arī zinu, cik smagas sekas var būt velosipēdista un gājēja sadursmei. Ja nezināt, palasiet sākumu intervijai ar Cimdiņu ģimeni. Velosipēdisti, tāpat kā autovadītāji, ir dažādi – pārgalvīgi, principāli, neuzmanīgi. Tāpēc gājēj, neej pa veloceliņu, un, šķērsojot to, paskaties abos virzienos. Velosipēds, tāpat kā vilciens ziemā, ir kluss.

Tās nav arī tikai velosipēdistu un gājēju attiecības. Liela daļa atbildības ir jāuzņemas pilsētplānotājiem, kuri rada šādus riskus. Ja 75% ietves aizņem veloceliņš, bet trīs draugiem gribas lēni pastaigājoties papļāpāt, un vēl samainīties ar pretim nākošo tēti ar bērnu ratiņiem, tad izdarīt to uz 25% ietves nu nekādi nav iespējams. Vēl absurds ir ļaut blakus veloceliņam novietot automašīnas. Tā kā filmās – tiek atvērtas auto durvis, un tajās ar lielu ātrumu ieskrien velosipēdists. Smieklīgi? Nē.

Es ļoti vēlos, lai topošā veloceliņu standarta ievērošana būtu ne tikai rekomendācija, bet gan obligāta prasība jaunu veloceliņu izbūvē un esošo pārbūvē, jo pagaidām šķiet, ka veloceliņus ir veidojuši cilvēki, kuri paši ar velosipēdu ikdienā nemaz nebrauc. Kamēr nav pienākusi skaistā nākotne – cienām viens otru!

Un pašās beigās ieteikums. :) Vēlies lielāku respektu uz ietves un veloceliņa? Nopērc ķiveri! Un vēl uzvelc saulesbrilles (tad respektam vēl +5 klāt). Nopietni! Strādā!

HP kompīši

Kamēr visi cītīgi apspriež HP mobilās stratēģijas pāragro nāvi un tai rezultējošo TouchPad izpārdošanu par smieklīgi mazu ciparu, mani vairāk interesē otrais paziņojums – kompīšu biznesa pārdošana.

Ja atmiņa neviļ, ar IBM toreiz viss bija skaidrs diezgan ātri – personālo datoru biznesu pērk ķīnieši. HP pagaidām ir tikai paziņojis, ka tas tiks pārdots. Un kā izrādās, šis kumoss ir pārāk liels, lai to norītu veselu. Laiki arī ir mainījušies – IBM un Lenovo darījuma laikā nebija ne netbuku, ne tablešu (vismaz Apple iPad līdzīgā izpildījumā). Labi, HP portfolio ir netbuki, bet lielos vilcienos tie ir tie paši datori, tikai mazāki. Ja man būtu jāizvēlas starp netbuku un tableti, šobrīd es ņemtu otro.

Ne velti klīst runas par personālā datora ēras norietu. Kad IBM paziņoja par PC biznesa pārdošanu Lenovo, šī vēsts guva plašu rezonansi. Vai necietīs ThinkPad kvalitāte? Vai būs droši pirkt datorus no ķīniešiem? Atgriežamies šodien – HP pieder lielākā PC tirgus daļa, un ziņu par tās pārdošanu aizēno HP tabletes izgāšanās.

Korporatīvajā vidē personālais dators gan jau vēl tik drīz nezudīs, bet mājās tas pamazām kļūst par vakardienas tehnoloģiju. Manuprāt, HP būs grūti pārdot kompīšu biznesu.

SEGA, I am disappoint

Viena no manām skolas laika iecienītākajām spēļu sērijām neapšaubāmi ir Streets of Rage (SoR). Ja atmiņa neviļ, tad pirmoreiz spēlēju otro daļu, vēlāk iznāca trešā un beigu beigās arī tiku pie pirmās. Otrā pie mums laikam bija pieejama angļu valodā, bet pirmā un trešā japāņu valodā (te bija problēmas atbilžu izvēli dialogos).

Spēlēt vienam pašam bija aizraujoši, divatā – vēl aizraujošāk, un vēl lielāks bija mans pārsteigums, kad reiz nejauši aktivizēju Super Axel čītu (par kura esamību neko pirms tam nezināju).

Surprise, surprise, bet izrādās, ka es neesmu vienīgais, kam patīk SoR. Starp šādiem cilvēkiem ir arī tādi, kuriem pašiem ir nepieciešamās prasmes izstrādāt spēles. Tā arī pirms astoņiem gadiem radās Streets of Rage Remake (SorR) projekts (saite nestrādā, bandwidth limit exceeded). Pāris gadus atpakaļ novilku betu, biju patīkami pārsteigts par kvalitāti (iedomājieties Transport Tycoon Deluxe un OpenTTD) un gaidīju gala versiju. Kādu pusgadu atpakaļ vēl paskatījos, vai neesmu neko palaidis garām, bet spēle joprojām bija izstrādes stadijā. Vakar atkal nejauši atcerējos par SorR, un nolēmu pārbaudīt, vai ir kas jauns, taču saņēmu to pašu bandwidth exceeded paziņojumu. OK, ņemam talkā Google cache. Un tik tiešām, ne bez iemesla šļauka ir iztukšota – 3. aprīlī iznāca SorR gala versija.

Pārskrēju pāri lapai, bet neatradu nevienu lejupielādes saiti. Un šajā brīdī iesaistās SEGA. Var jau SEGA saprast – lai gan izstrādātāji apgalvo, ka nav nodarbojušies ar oriģinālo spēļu reverse engineering, un SorR ir bezmaksas, “Streets of Rage” ir SEGA preču zīme, un spraiti ir vairāk kā līdzīgi oriģināliem. Loģiski, ka īsi pēc SorR gala versijas izziņošanas izstrādātāji saņēma takedown notice, un bija spiesti attiecīgi rīkoties.

It kā jau nekas neparasts, bet daži jautājumi paliek neatbildēti (par ko ir cepiens daudzās spēlēm veltītās lapās). No tiem galvenais jau laikam būs šis – kādēļ SEGA astoņus gadus pacietīgi gaidīja, līdz SorR dabūs “final” birku? Principā SorR projektu SEGA varēja jau apturēt sen atpakaļ, jo spēlējamas betas bija pieejamas labu laiku pirms gala versijas. Neticu, ka SEGA nezināja par SorR eksistenci; tā vietā būtu labāk noalgojuši talantus un uztaisījuši telefonā spēlējamu spēli.

Lieki piebilst, ka internetos nekas tāpat vien nepazūd, un spēli var dabūt jūsjauzinātkur.

Apaļa jubileja

Izrādās, ka marta beigās ir apritējuši tieši desmit gadi, kopš iznāca Mac OS X v10.0. Pie OSNews palasījos, ka v10.0 nemaz nebija tik nopulēts, un tādēļ v10.1 pat ir bijusi kā bezmaksas upgrade.

Vairākus gadus atpakaļ pie vecākiem skapī es uzraku tieši ar Mac OS X sākotnējo versiju datējamus laikraksta digital times numurus. Vienā no tiem pirmajā lappusē tieši bija raksts, kā Stīvs Džobss un Apple liek visas likmes uz Mac OS X – izgāšanās gadījumā par Apple mēs varētu aizmirst…

Jau tad šķirstot šo digital times numuru es pie sevis nobrīnījos, kā viens cilvēks ir spējis visu apgriezt kājām gaisā. Un vēl Maikla Della izteicieni

Man gan nav nevienas Apple ierīces, un es pat tīri labi bez tām iztieku, taču tās ierīces, kas man ir un kas šobrīd ir tirgū, pilnīgi noteikti nebūtu tādā veidolā, ja šos desmit gadus Apple neradītu jaunus un inovatīvus produktus (un visi tos nekopētu).

Lai gan es neesmu gluži vienisprātis ar paņēmieniem, kā Apple kontrolē savus produktus, tik un tā cepuri nost Apple priekšā par desmit pagājušajiem un vēl vismaz desmit nākamajiem gadiem ar BREAKING! Apple ražojumiem.

OpenOffice.org vai LibreOffice?

Tieši šāda izvēle man bija jāizdara, kad gandrīz vienlaicīgi tika izlaistas šo abu biroja programmatūras projektu 3.3 versijas. Līdz šim mājās biju lietojis OpenOffice.org.

Ļaunais Oracle apēda SUN, un sākās liela neziņa par līdz šim SUN paspārnē bijušo brīvās programmatūras projektu nākotni, it sevišķi pēc “skābekļa nogriešanas” OpenSolaris projektam. Tā nu kā sēnes pēc lietus saradās dažādi šo projektu atzari – OpenIndiana, MariaDB, Drizzle un LibreOffice…

Jāsaka, nebija jau arī tā, ka visi bija dikti apmierināti ar OpenOffice.org ieturēto kursu SUN laikos. Go-oo bija visspilgtākais piemērs SUN attiecībām ar trešo pušu izstrādātājiem, nerealizējot dažādas viņu piedāvātās idejas.

Galu galā uzliku tomēr LibreOffice. Pirmais, ko pamanīju, bija iepriekšējās failu un programmu ikonas. Laikam jaunākās, tāpat kā “OpenOffice.org” nosaukums, pieder Oracle un nedrīkst tikt izmantots (līdzīgi kā Mozilla Firefox un GNU IceCat). Taču nekas, 3.3.1 versijā jau it kā būšot jaunās, savējās LibreOffice ikonas.

LibreOffice pāris reizes arī nobeidzās ar kļūdu, bet to es saistu ar Go-oo Novell saknēm.

Nedaudz palapoju LibreOffice Wiki un e-pasta listes, entuziasms tur ir paliels, un es dikti ceru, ka tas nenoplaks.