Shooting Stars!

Pirksti uz tastatūras un nesaprotu, no kāda rakursa iesākt apskatīt šo spēli – tāds ķīselis, ka iesākumā speršu soli atpakaļ un pastāstīšu, kāpēc es Shooting Stars! nopirku.

Reti kuru pārsteidz viedtālruņu aplikāciju pirātisma apjomi. ustwo reiz publicēja skaitļus par Monument Valley, un aina bija gaužām bēdīga – tikai par 5% spēles instalācijām Android ierīcēs bija samaksāta naudiņa (iOS ierīcēs 40%). Arī Wayward Souls tika piratēts pa labi un pa kreisi (11% leģitīmu instalāciju Android ierīcēs), un Noodlecake Studios izdarīja smalku PR gājienu – nopludināja torentos Shooting Stars! versiju ar nepiebeidzamu trešo bosu un audzināšanas stundu pirātiem. Savdabīgā reklāma uzrunāja mani, arī video un bildes liecināja, ka Shooting Stars! ir gana laba spēle, tāpēc ilgi nedomādams to nopirku.

Shooting Stars! ir pieskaitāma shmup žanram, bet tas nav gluži īstais iemesls, kāpēc spēle ir aizraujoša. Drīzāk šis:

Kanye East

Pirmo stundu es vienkārši ņirdzu par katru stulbo dialogu. Spēles scenārijs ir aptuveni šāds: citplanētieši ir nolaupījuši dažādas slavenas personas, un paši imitē nolaupītos. Šķiet, ka vēlas arī iekarot mūsu planētu (tā parasti ar viņiem ir). Un tad ir Tscherno uz hoverboard un viņa kaķis ar acīm-lāzeriem. Tscherno ar kaķi ir arī tie, kuri cīnās pret šo netaisnību. Bez augstāk aplūkojamā Kanye East ir sastopami arī Katie Ferry, Brillex, Top Nøtch, Captain Grammar, Gabe Oldwell, Ronald Grump, William Shakesbeer un vēl daudzi citi. Pēc pēdējā bosa (Nuck Chorris) nogalināšanas viss sākas atkal no sākuma, tikai jau grūtāk. Pret grūtībām noder dažādi uzlabojumi, piemēram, šie:

Illuminator Death by like

Kad kārtējā spēle ir zaudēta, par tavu sniegumu viedokli izsaka Bad Luck Brian, Scumbag Steve vai kāds cits interneta mēmju personāžs.

Shooting Stars! ir kā popkultūras zināšanu mēraukla – ja joku konteksts spēlētājam sagādā grūtības, tad acīmredzot viņu neinteresē ne Keitija Perija, ne PewDiePie, un pati spēle arī visdrīzāk šķitīs stulba. Arī es sākotnēji nesapratu ļoti daudzus jokus, un ir labi – acīmredzami dzīvē ir svarīgākas lietas.

Starp citu, man arī sanāca sarakstīties ar Noodlecake Studios par vienu kaitinošu kļūdu – spēle dikti dīvaini reģistrēja sasniegumus, un daži no tiem tā arī nekad nereģistrējās. Diemžēl šī problēma tā arī netika atrisināta, jo oriģinālais izstrādātājs Bloodirony Games pie šīs spēles vairs nestrādā, un no sarakstes es nopratu, ka arī Noodlecake Studios savus pārnešanas kļūdu risinājumus pārsvarā piegādā, kad ir kaut kas jauns arī no Bloodirony Games. Neviļus atgriežamies pie šī ieraksta sākotnējās tēmas – pirātisma. Muļķim ir skaidrs, ka zemi ienākumi spiež izstrādātājus izvēlēties vienu no variantiem:

  • biežāk veidot jaunas spēles (un ātrāk atstāt novārtā esošās);
  • pievērsties free-to-play modelim ar pirkumiem spēlē.

Neapskaužu indie spēļu izstrādātājus, kuri spītīgi pieturas pie pirmā varianta, jo regulāra svaigu ideju ģenerēšana un pārvēršana saistošā, spēlējamā produktā prasa lielu piepūli. Fakts, ka tevi atkal nekaunīgi apzags, motivāciju nevairo. Tāpēc man nav žēl atdot tos dažus eiro par kādu jaunu spēlīti.

Thomas Was Alone

Tomass bija viens

Kamēr rakstīju par NBA JAM, paralēli pieķēros Thomas Was Alone, pie kā tiku pavisam nesen arī kaut kādas Google Play veikala izpārdošanas laikā. Spēles pamatā ir krāsainu četrstūru pārvietošana līdz galamērķiem – redzēta neskaitāmās citās spēlēs, taču Thomas Was Alone izstrādātājs spēja pavirzīt spēles koncepciju soli tālāk, iedzīvinot četrstūrus ar interesantu stāstījumu, ko ir ierunājis Denijs Volless. Starp citu, Volless par šo lomu 2013. gadā 9. BAFTA video spēļu apbalvošanas ceremonijā laikā ieguva balvu kategorijā “Izpildītājs”.

Thomas Was Alone man atgādināja Monument Valley – it kā pavisam savādāka, bet tajā pašā laikā sajūtu ziņā kaut kur līdzīga grafika, spēlēšana nesagādā lielas grūtības, ātri izejama un ar niecīgu replay value, taču spēlēšana sniedz lielu baudījumu.

NBA JAM

NBA JAM

NBA JAM par desmit centiem Google Play veikala Ziemassvētku brīvdienu piedāvājumu klāstā bija pārāk vilinošs piedāvājums, lai tā vienkārši pateiktu nē. Atcerējos, kā pamatskolas laikā pēc stundām gāju pie klasesbiedra, un uz SEGA Genesis spēlējām šo spēli. Uzvarēt visas komandas vienā piegājienā mēs tā arī nekad nespējām – ne tāpēc, ka bijām švaki spēlētāji, bet gan ierobežotā laika dēļ – pēcpusdiena un vakars bija tik gari, cik tie bija, un parasti nākamajā dienā atkal bija jāiet uz skolu. Diemžēl NBA JAM mājas darbus mūsu vietā arī nepildīja… Continue reading

Vēl par Krišjāņa Barona ielu

Šodien no DELFI nokļuvu Rīgas pašvaldības laikraksta portālā pie raksta par septiņiem iemesliem, kādēļ jāatjauno Krišjāņa Barona iela. Nevaru nepiekrist, taču sestais punkts gan raisīja izbrīnu:

Barona iela ir īsti akmens džungļi, izņemot nelielo posmu gar Vērmanes dārzu. Un tur neko nevar padarīt, jo pilsētas centrs ir izveidojies jau sen un vērienīga apzaļumošana šeit nav iespējama. Tomēr Barona ielā šajā ziņā vēl var konstatēt neizmantotas rezerves. Runa ir par nelieliem zemes pleķīšiem, kas atrodas galvenokārt pie krustojumiem, piemēram, vietās, kur K. Barona ielu šķērso Bruņinieku, Pērnavas, Ērgļu iela u. c. Kopumā šādas vietas ir deviņas. Tajās paredzēts veikt labiekārtošanas darbus – uzstādīt soliņus, nomainīt celiņu segumu un apgaismojumu, atjaunot apstādījumus. Visur tiks ievērots vienots stils, kas atbilst ielas kopējam veidolam. Šie darbi tiks sākti un pabeigti 2017. gadā.

Ja jau Krišjāņa Barona ielā tik akūti trūkst skvēru, tad kāda mārrutka pēc vajadzēja atļaut nozāģēt ozolu un būvēt namu uz Lāčplēša ielas stūra?

Neuzlabojumi

Neuzlabojumi

Mēneša sākumā Dienā lasīju rakstu par Krišjāņa Barona ielas attīstību – būšot bruģis visas ielas garumā, velojoslas ar īpašu segumu, soliņi, puķupodi un citi labumi. Ar auto pa Krišjāņa Barona ielu gan varēšot joprojām braukt, tikai ne ātrāk par 30 km/h un dodot priekšroku riteņbraucējiem (ha!). Rezultātā sagaidāms, ka iela kļūšot pievilcīgāka gājējiem un velosipēdistiem, kas sekmēs mazo veikaliņu un kafejnīcu biznesu, un arī vēl vairāk cilvēkus spiedīs atteikties no privātā transporta un pārsēsties uz sabiedrisko vai braukt ar velosipēdu. Bez ironijas, kaut nu iecerētais izdotos!

Vakar pamanīju uzsāktos darbus. Gan jau visu arī uztaisīs, ieskaitot soliņus un puķupodus. Es tik ļoti ceru, ka par jaunu ieklātais bruģis nedos pretēju efektu – auto skaita palielināšanos un ar velosipēdu neizbraucamus korķus rītos un vakaros. Ja Lāčplēša ielu pieņemam par auto vadītāju kultūras mērinstrumentu, tad neko glaimojošu nevaru teikt – reti kad izdodas nobraukt trīs četrus kvartālus bez vajadzības apbraukt velojoslā novietotu auto. Arī vakar auto vadītāji joprojām spītīgi brauca pa Krišjāņa Barona ielu, ignorējot aizliedzošās ceļa zīmes.

Bet tas tā, centra lietas, centra problēmas. Patiesībā mani kaitina viena cita neizdarība, kas agri vai vēlu var beigties ar negadījumu, turklāt tādu, kurā cietušais var izrādīties bērns. Continue reading