Jānis izlasa īsziņas tekstu un viņu pārņem skepses radīta ziņkārība, vai tiešām 220.lv ir izveidojis slepenu Melnās piektdienas sadaļu. Uzreiz tiek atmesta doma, ka tā varētu būt “īpaši man”, labākajā gadījumā visiem šīs īsziņas adresātiem.
Jānis atver saiti un nonāk 220.lv Melnās piektdienas sadaļā, kas nebūt neizskatās ļoti slepena.
Jānis atver 220.lv sākumlapu, un tur 50% satura aizņem Melnās piektdienas reklāmkarogs, kurš, uzminējāt, ved uz to pašu Melnās piektdienas sadaļu, uz ko veda “slepenā” saite īsziņā.
Šis nav foršs mārketings, bet gan klaja mānīšanās. Man pietiktu, ja tajā īsziņā būtu: “Hei! Arī pie mums Melnajā piektdienā būs izdevīgi piedāvājumi. Ienāc un aplūko tos!” Zinu, jau sen kā dzīvojam clickbait laikmetā, un visas auditorijas piesaistīšanas metodes ir labas, bet vilšanās, lai gan gaidīta, tik un tā paliek vilšanās.
Pirms pāris nedēļām notika ikgadējais Made by Google pasākums, kurā tika prezentēti jaunie Pixel produkti. Kaut arī nevienu no sagaidāmajām Pixel ierīcēm iegādāties neplānoju, šogad pēc trīs gadu pārtraukuma nolēmu to noskatīties tīri ziņkāres vadīts – ko Google liks pretī Microsoft fokusam uz mākslīgo intelektu? Skaidrs, ka mani mazliet arī interesēja jaunie Pixel viedtālruņi, bet es piekrītu viedoklim, ka viedtālruņi aparatūras ziņā ir sasnieguši tādu briedumu, ka patiesi inovatīvas, noderīgas un, galvenais, paliekošas funkcijas ir arvien lielāks retums. Katru gadu ekrāni, kameras un citi parametri kļūst labāki un lielāki, bet tas joprojām ir tavs iepriekšējais viedtālrunis, tikai jaudīgāks un ne tik nobružāts. Patiesībā jau kādu laiku inovācijas ir pārvākušās uz viedtālruņu programmatūras pusi, un spilgts piemērs ir ar mākslīgo intelektu apveltīti automātiskie atbildētāji, maģiskās dzēšgumijas fotoattēlu pēcapstrādē utt.
Ja man ir jāizvēlas šī pasākuma lielākais hailaits, tad tas ir septiņu gadu programmatūras atjauninājumu atbalsts jaunajiem Pixel viedtālruņiem. Sākotnēji šis paziņojums mani tiešām pārsteidza, jo Android ierīces šajā aspektā vienmēr ir krietni atpalikušas no iPhone. Dažas dienas vēlāk gan viss salikās pa plauktiņiem. Drīz Eiropas Savienībā un Kalifornijas štatā stāsies spēkā attiecīgi regula un likums, kuri nostiprina patērētāju right to repair tiesības, un viens no punktiem ir viedierīces rezerves detaļu pieejamība vēl septiņus gadus pēc tās ražošanas pārtraukšanas. Pieļauju, vērā ņemama daļa patērētāju tiešām izmantos iespēju lietot savu viedtālruni septiņus gadus, pāris reizes tik nomainot nokalpojušo akumulatoru pret jaunu. Būtu ļoti neglaimojoši Google, ja daļu no šī laika posma viedtālrunis tiktu pakļauts drošības riskiem neeksistējošu operētājsistēmas atjauninājumu dēļ. Līdz ar to es teiktu, Google kā savu iniciatīvu pasniedza to, ko tāpat piespiedu kārtā nāktos darīt.
Bet ne par to. Ja līdz šim kādu norādam savu dzimtes identitāti biju pamanījis tikai atsevišķos sociālo tīklu profilos, tad tovakar pirmoreiz redzēju, kā to dara kompānija. Es saprotu, ka ar šādu gājienu Google demonstrēja, ka ir mūsdienīga, atvērta un iekļaujoša kompānija, bet izpildījums bija stipri dīvains. Varbūt es palaidu garām to brīdi, bet pasākuma laikā netika nodots vēstījums, kāpēc titros kopā ar konkrētā prezentētāja vārdu un uzvārdu ir iekļauta viņa(-s) dzimtes identitāte, nevis, piemēram, amats, kā tas ir ierasts šādos pasākumos. Made by Google tika translēts globālai auditorijai, un es stipri apšaubu, vai lielākā daļa skatītāju vispār saprata, ko nozīmē “he/him” un “she/her”. Konteksta trūkums bija galvenais iemesls, kādēļ dzimtes identitātes iekļaušana izskatījās tik mākslīgi un lieki. Es arī nemanīju, ka kāds no prezentētājiem neidentificētos ar savu dzimti, līdz ar to nezinošam skatītājam pat nebija iespējas uzdot sev jautājumu, kāpēc sievietei zem vārda ir rakstīts “he/him”? Respektīvi, zinātāji zināja, kas tas ir, bet nezinātāji visdrīzāk koncentrējās uz saturu, un rezultātā dzimtes identitātei bija tāda pati loma kā cirvja kātam zupā.
Bet varbūt Google tā jau dara visus šos pēdējos gadus kopš es neesmu skatījies Made by Google, visiem viss ir skaidrs, un muļķis esmu es.
Skatos uz iepriekšējā ieraksta publicēšanas datumu un klusībā secinu, gandrīz pieci gadi jau pagājuši. Jāpiebilst, arī šī vietne lielāko daļu šī laika bija pazudusi. Turpināju maksāt par domēna vārdu, bet nekādu saturīgu pielietojumu tam nedevu. Protams, šad un tad prātā iezagās fiksā doma atdzīvināt blogu, taču ikreiz tikpat ātri spēju sevi pārliecināt, ka darīt tomēr to nevajag. Kuram vispār interesē mani vārsmojumi? Tīmekļa žurnāls bija aktuāla komunikācijas forma 15 gadus atpakaļ, tagad visi ir Facebook un X. Un vispār labāk izdarīt ko produktīvu.
Līdz vienā jaukā, siltā un saulainā septembra nedēļas nogalē man vajadzēja izvēdināt galvu, sakārtot domas, un spontāni nolēmu izbraukt pa jauno Imantas-Daugavgrīvas veloceļu. Pēc idejas man, skeptiķim, sen jau bija šo jāizdara. Es pat teiktu, dienā, kad tika pārgriezta nosacītā sarkanā lentīte, bet sanāca tikai tagad. Domas gan todien sakārtot neizdevās, jo visu brauciena laiku nespēju darīt neko citu, kā tikai štukot, kā gūtos iespaidus izlikšu blogā (kuru vēl ir jādabū atpakaļ ierindā).
Lūk, te nu es atkal esmu.
Patiesībā sūds par auditoriju. OK, ne burtiski. Man nav iebildumu, ka mani lasa, man pat ir interesanti, kurš un kāpēc mani lasa. Bet tagad es to nedaru publicitātes dēļ (vēl ir aktuāls jautājums, vai man tāda vispār jelkad ir bijusi). Rakstu es tādēļ, ka šīs nodarbes manā ikdienā ir krietni par maz, un rezultātā formu zaudē gan mana prasme izteikties, gan arī radošums. Principā rakstu savtīgā nolūkā, un forši, ja kādam ir aizraujoši to lasīt.
Pēc savu piecus gadus seno pārdomu par Imantas-Daugavgrīvas veloceļu pārlasīšanas secinu, ka daļa no sentimenta noteikti ir saglabājusies. Sākšu ar to, ka šo braucienu es patiesi izbaudīju. Gluds asfalts, droša braukšana, Kleistu un Buļļu ielu krustojumā rūpēs par velosipēdistu komfortu ir pat uzstādīti kājas atbalsti, lai nav jākāpj nost no velosipēda, luksoforā gaidot zaļo signālu. Šādu kājas atbalstu līdz šim biju sastapis un lietojis tikai Elizabetes un Skolas ielu krustojumā. Ļoti glīta ir Buļļupes jaunā promenāde un atpūtas vieta pie tilta pār Buļļupi Bolderājas pusē. Vēl ievēroju, ka bez manis bija gana daudz citu velosipēdistu, kas liecina, ka veloceļa projekts ne tuvu nav cietis neveiksmi.
Daugavgrīvas dzērāji arī nekur nav pazuduši. Sēž veloceļa malā uz soliņa un laiski tukšo pudeles, bet tas ir sīkums. Jāsaka, es gan tik un tā uzskatu, ka Rīgā svarīgāk ir vispirms sakārtot velo satiksmi starp apkaimēm un centru. No mana Zolitūdes gala līdz Rīgas-Jūrmalas veloceļam ir aptuveni pustors kilometrs, tāpēc, kad ar velosipēdu braucu uz biroju centrā, daru to caur Šampēteri un tad pa Kalnciema ielu, jo tā ir taisnāk. Oficiālam veloceļam pieslēdzos tikai Ķīpsalā, līdz tam vairāk kā piecus kilometrus braucu pa ietvēm un brauktuvēm. Par pēdējām man vēl nebūtu iebildumu, bet darbdienu rītos tās jau pusceļā kļūst neizbraucamas sastrēgumu dēļ. Ietves gan man nepatīk, jo uz tām man nav priekšrokas, jābrauc uzmanīgāk, līdz ar to arī lēnāk.
Labā ziņa ir tā, ka RDSD veloinfrastruktūras tīkla vīzijā uz 2030. gadu gandrīz visas Rīgas apkaimes ar centru ir savienotas, arī manai dzīvesvietai tuvākais veloceļš būs gana tuvu. Vīzija gan nav garantija, iespējams, pa veloceļu uz darbu braukšu jau pēc pāris gadiem, bet tik pat labi 2030. gadā. Nav arī teikts, ka plānotajā veloinfrastruktūras tīklā nebūs korekciju. Jebkurā gadījumā ceru uz labāko! 🤞
