Uz pludmali ar kapakmeni padusē

Šovasar brīvajā laikā sanāca biežāk pabraukāt ar velosipēdu. Tā kā dzīvoju Pārdaugavā, un precīzāk – Zolitūdē, viens no galamērķiem šādiem vasaras izbraucieniem ir Jūrmala. Nav ne vainas – 15 km pa Rīga–Jūrmala veloceliņu un ietvēm, un esi jau Bulduru pludmalē. Velosipēds ir gana populārs veids, kā nokļūt Jūrmalā – nav jābrauc pārpildītā vilcienā vai jāstāv korķī uz Jūrmalas šosejas, un pierādījums tam ir velosipēdistu skaits uz Rīga–Jūrmala veloceliņa saulainās dienās. Turklāt to var arī darīt ar bērniem, ja vien tie jūtas komfortabli, iekļaujoties velosatiksmē.

Šoreiz runa gan nebūs par Jūrmalu. Rīdziniekiem un it sevišķi Pārdaugavas iedzīvotājiem ir alternatīva vieta, kur nopeldēties Rīgas jūras līcī – Daugavgrīva. Tā kā ar vienu aci sekoju velo infrastruktūras attīstības plāniem Rīgā, zināju, ka ir plānots būvēt veloceliņu no Imantas līdz Daugavgrīvai, un vispār tam tuvākajā laikā jau ir jābūt pabeigtam:

Velosatiksmes infrastruktūras izbūves plāns 2016.–2018. gadam liecina, ka tuvākajā laikā veloceļš Centrs–Imanta Anniņmuižas bulvāra rajonā tiks izveidots atzars, pa kuru varēs nokļūt Bolderājai un Daugavgrīvai – līdz pat jūrai. Tas būs jaunais veloceļš Imanta–Daugavgrīva. Tādējādi Daugavgrīvā varēs pa veloceļu nokļūt arī no Vecrīgas.

OK, tas gan bija tikai joks, tur vēl tāls ceļš ejams līdz kaut kam taustāmam.

Domāju, neesmu vienīgais, kurš apšauba vajadzību pēc šāda maršruta un aptuveni nojauš patieso motivāciju šī veloceliņa būvniecībai. RDSD ir iecerējis, ka Daugavgrīvā varēs nokļūt no Vecrīgas, bet varbūt ir tomēr vērts vispirms savest kārtībā šī maršruta pirmo posmu Vecrīga–Imanta, un tikai tad ķerties pie nākamā?

2001. gadā tika izbūvēts veloceļš “Vecrīga–Imanta”, kas ir turpinājums 20. gadsimta 80. gados izbūvētajam veloceļam no Imantas līdz Jūrmalai. Šis veloceļš ir Eiropas nozīmes veloceļu tīkla maršruta “EuroVelo10” posms.

Nav ne jausmas, ko RDSD 2001. gadā “izbūvēja”, jo vienīgie vērā ņemamie veloceliņa Vecrīga–Imanta uzlabojumi ir bijuši tikai nesenā pagātnē – posms gar Zundu un asfaltbetona seguma maiņa vēsturiskajā posmā no Zasulauka depo līdz Rīgas robežai, un pat tad neizmantota palika iespēja nodalīt velosipēdistus no gājējiem ar kaut ko vairāk par nepārtrauktu baltas krāsas līniju. Acīmredzot man un RDSD ir dažāda izpratne par vārda “izbūve” nozīmi. Lai vai kā, pieņemsim, ka Daugavas labā krasta iedzīvotājs ir aizminies līdz Anniņmuižas bulvāra un Kleistu ielas krustojumam, kas oficiāli skaitīsies Imantas–Daugavgrīvas veloceliņa sākums. Kas viņu tur sagaida?

Ziņkāres mākts, tieši to arī devos noskaidrot. Līdz šim uz Bolderāju un Daugavgrīvu biju braucis tikai ar auto, tāpēc pārsēšanās uz velosipēda ļāva sajūtas kaut nedaudz pietuvināt tām, kuras varētu potenciāli būt, braucot pa pabeigto veloceliņu, un riteņbraukšanas temps deva iespēju pamanīt vairāk detaļu.

Imanta

Ņemot vērā, ka nokļūšana līdz veloceliņa Imanta–Daugavgrīva sākuma punktam jau nozīmē nobraukt krietnu gabalu pa Imantu, Kleistu ielas posms būtībā ir šī brauciena beigu fāze. Ko šeit redzēt? Anniņmuižas bulvāra un Kleistu ielas krustojumā atrodas vairākas padomju laikā no sarkaniem ķieģeļiem būvētas, pārējai Imantas apbūvei neraksturīgas daudzstāvu ēkas, bet es laikam nekļūdītos, ka tikai retajam tās spēj izraisīt kaut kādas emocijas. Tālāk jau ir tipiska Rīgas mikrorajona ainava – plata iela ar malās novietotām automašīnām, veikals, skola, labajā pusē 464. sērijas ēkas, kreisajā – 602. sērijas ēkas. Lai šķērsotu Kurzemes prospektu, ir jāpabrauc kāds gabaliņš līdz tuvākajai gājēju pārejai. Šī Imantas gala sakarā ir vērts vēl piebilst – ja nav iebildumu nedaudz novirzīties no maršruta, tad var aizbraukt apskatīt Sudrabkalniņu, jeb vispār no centra līdz Kurzemes prospekta un Kleistu ielas krustojumam braukt tā, ka Sudrabkalniņš ir pa ceļam.

Lāčupe un Kleisti

Šķērsojam Kurzemes prospektu un turpinām ceļu pa Kleistu ielu. Te mūsu priecē (vai nepriecē) neizteiksmīga komercapbūve un pirmās kapakmeņu tirgotavas reklāma. Pēc īsa brītiņa sanāk braukt gar Rīgas Satiksmes autobusu parku – mazākajiem velosipēdistiem var pastāstīt, ka šeit “naktīs čuč Rīgas autobusi”. 🙂 Tālāk gan atkal turpinās komercapbūve un kapakmeņu tirgotavas. Runājot par pēdējām, es sākotnēji biju nedaudz pārsteigts, ka tās šeit ir, OK, ne gluži kuplā skaitā, tomēr pietiekami daudz, lai ievērotu. Tad gan atcerējos, ka netālu taču ir Lāčupes kapi, un arī Kleistu ielas galā ir Jaunie Bolderājas kapi. Pieprasījums un piedāvājums – Economics 101.

Kleistos atrodas Kleistu muiža – tā ir blakus veloceliņa Imanta–Daugavgrīva maršrutam, un reiz es pat iebraucu uz to palūkoties, taču nekas vairāk par palūkošanos no distances īsti nesanāca. Pagalmā zem koka (šķiet, dižozola) pie galda sēdēja ģimene, un pēc viņu skatieniem nopratu, ka esmu traucēklis viņu privātumam. Arī muižas ēka un pagalms nepārprotami liecināja, ka muiža ir apdzīvota un nekāda muzeja te nav. Simtprocentīgi gan nevaru to apgalvot – nepietika drosmes pajautāt.

Šķērsojot Hapaka grāvi, apbūve beidzas, un abpus ielai skatam paveras plašas pļavas. Kamēr veloceliņa šeit vēl nav, es ieteiktu vai nu aplūkot pļavas, vai nu braukt ar velosipēdu, bet ne abus reizē, jo šajā posmā automašīnām ir atļauts braukt ar maksimālo ātrumu 70 km/h. Labajā pusē var saskatīt privātmāju ciematu, bet visvairāk uzmanību noteikti piesaistīs kalns rekultivētās izgāztuves vietā. Ja Pļavniekos ir Ušakova kepka, tad Kleistos acīmredzot Amerika. Tas tā – humoram, protams, izgāztuves netālu no dzīvojamām mājām nekas pozitīvs nav, tāpēc labi vien ir, ka šī vieta ir savesta kārtībā.

Beidzoties pļavām, sākas mežs, un tieši ap šo vietu kreisajā pusē ir Bumbu kalns – Latvijai vēsturiski nozīmīga vieta, it īpaši simtgades kontekstā. Šeit arī atrodas ugunsnovērošanas tornis ar apmeklētājiem pieejamu skatu platformu.

Buļļupe un Bolderāja

Kad Kleistu iela pārtop par Mazo Kleistu ielu, labajā pusē parādās Jaunie Bolderājas kapi. Kapi kā jau kapi, manu uzmanību gan piesaistīja fakts, ka tajos ir uzstādīts kafijas automāts.

Kad pienāk gals arī Mazajai Kleistu ielai, ir jāgriežas pa labi. Pēc īsa brīža kreisajā pusē vietās, kur skatu neaizsedz krūmi un koki, var ieraudzīt Buļļupi. Lai gan Buļļupe nav gluži gleznainākā Latvijas upe, labās puses apbūve skaistumkonkursā tik un tā tai pamatīgi zaudē.

Lai tiktu uz Daugavgrīvu, caur Bolderājas centru teorētiski var arī nebraukt, un tāds arī ir plānotais veloceliņa maršruts. No otras puses – ja jau uz šo Rīgas galu ir atbraukts, kādu kilometru divus var nomīt pa virsu, lai apskatītu arī Bolderāju.

Daugavgrīva

No Bolderājas pāri vienīgajam tiltam (neskaitot dzelzceļa tiltu) nokļūstam lielākajā salā Latvijā. Ja ir sestdiena vai svētdiena, ir vērts novirzīties no maršruta un aizbraukt apskatīt Daugavgrīvas cietoksni. Pati Daugavgrīva, līdzīgi Bolderājai, veloceliņa maršrutā gan ar estētiskumu īsti palepoties nevar. Parādes iela, kas ir veloceliņa Imanta–Daugavgrīva pēdējais posms, pamatīgi atgādina pirmo posmu, Kleistu ielu Imantā – apkārt padomju laikā būvētas daudzdzīvokļu mājas, veikali, skola, plus vēl lombards un spēļu zāle. Kā sāksi, tā arī beigsi.

Kurp tālāk?

Līdz ar pēdējām daudzdzīvokļu mājām Parādes ielas labajā pusē beidzas arī veloceliņa Imanta–Daugavgrīva maršruts. Tas gan nenozīmē, ka ir jāgriežas apkārt un jābrauc atpakaļ uz Imantu, jo loģiskais turpinājums ir gājēju un velosipēdu ceļš uz Daugavgrīvas pludmali.

Nobraucot kādu trešdaļu distances līdz pludmalei, var piestāt, lai uzkāptu skatu platformā un pamēģinātu pļavā saskatīt kādu putnu. Protams, izredzes palielināsies, ja līdzi būs paņemts binoklis. Infrastruktūras un izklaides iespēju ziņā Daugavgrīvas pludmale noteikti nespēj sacensties ne ar Jūrmalu, ne ar Vecāķiem, taču ikreiz, kad šeit biju atbraucis, cilvēku bija krietni mazāk nekā tipiski ir Jūrmalā vai Vecāķos.

Ja ir vēlme turpināt ceļu, ir jāizdara izvēle: braukt pa labi uz Daugavgrīvas molu vai pa kreisi uz Lielupes ieteku jūrā. Distances ziņā pirmais variants būs krietni īsāks, taču otrajam pa ceļam ir Vakarbuļļu pludmale ar rotaļu laukumu un saldējuma kokteiļu kiosku. Uzreiz varu piebilst, ka Daugavgrīvas mols pieejamības un drošības ziņā ir pilnīgs pretstats Mangaļsalas molam, toties šajā pusē ir liela, skaista bāka. Vakarbuļļu pludmale atrodas tālāk, bet apmeklētāju šeit ir vairāk nekā Daugavgrīvas pludmalē; popularitātes iemesls gan neslēpjas saldējuma kokteiļos, te vienkārši var ērti piebraukt ar auto – tuvākā stāvvieta ir vien pāris simtu metru attālumā no jūras. Nezinu, vai ir vērts pieminēt Rītabuļļu pludmali, jo vairāk par nosaukumu šeit īsti nekā nav. Jā, ir ceļš uz attālo autostāvvietu, bet tas arī viss. Kaut gan no otras puses ir vērts arī novērtēt, ka šeit ir maz apmeklētāju.

Vēl pāris kilometru no Vakarbuļļu pludmales Jūrmalas virzienā, un Lielupes ieteka jūrā ir sasniegta. Tagad gan ir jābrauc atpakaļ. Nogurušākie kā variantu var izskatīt braukšanu mājup ar sabiedrisko transportu, jo netālu ir 3. un 36. autobusu galapunkts.

Pēc atgriešanās mājās

Ar ko lai sāku (beidzu)? Kaut kāds potenciāls šim veloceliņa maršrutam, protams, piemīt, jo pa ceļam ir apskatīšanas vērti objekti. No otras puses, regulāri braucot uz Daugavgrīvu, Bumbu kalna ugunsnovērošanas tornī diez vai katrreiz kāpsi, tāpēc paraudzīšos uz veloceliņa praktisko pusi.

No centra puses veloceliņa Imanta–Daugavgrīva galamērķis neapšaubāmi ir jūra. Ja par sākumpunktu paņemu savas mājas, lai nokļūtu līdz Daugavgrīvas pludmalei, man sanāk nomīt 15 km. Tas ir tikpat, cik līdz Bulduru pludmalei. Ja galamērķis ir Vakarbuļļu pludmale, tad no Daugavgrīvas pludmales gar jūras krastu papildus ir jānobrauc vēl trīs kilometrus. Līdz ar to ir jautājums – vai braukt uz Daugavgrīvu, jeb tomēr uz infrastruktūras un iespēju ziņā krietni pievilcīgāko Jūrmalu?

Daugavgrīvai un Bolderājai kopumā ir vēl kāds pamatīgs mīnuss – šeit atrodas notekūdeņu attīrīšanas stacija. Līdz ar to atkarībā no vēja virziena kaut kur smaka būs jūtama, iespējams, arī pludmalē.

Dzīves līmeņa atšķirību šajā Rīgas apkaimē arī nevar neievērot. Ja pa dienu viss ir OK, tad tajās pāris reizēs, kad no Daugavgrīvas braucu mājup vakarā, novēroju manāmu daudzumu iereibušu cilvēku, ieskaitot pārmērīgas alkohola lietošanas rezultātā radušās konfliktsituācijas sekas: uz ietves guļošs, iekaustīts vīrietis, apkārt citi pudeles brāļi, raudošs bērns, pašvaldības policija un “ātrie”. Pat pērkot ūdeni veikalā, kad gandrīz visiem pārējiem rindā stāvošajiem starp pirkumiem ir arī alkohols, sajutos kā baltais zvirbulis. Skaidrs, ka siltie vasaras vakari mudina pavadīt laiku un meklēt izklaidi ārpus mājām, un taisnības labad nedzer jau tikai Bolderājā vai Daugavgrīvā – dzer visur, arī Rīgas centrā, un šad tad iedzeru arī es, bet tas grādīgā fons bija diezgan uzkrītošs.

Līdz šim uz veloceliņa maršruta potenciālu raudzījos no Rīgas labā krasta vai pārējās Pārdaugavas iedzīvotāju skatu punkta, bet kāds ieguvums no tā ir Bolderājas un Daugavgrīvas iedzīvotājiem? Imanta kā galamērķis? Neticu. Jūrmala? Patālu, it sevišķi, ja vēl ir jābrauc atpakaļ, un pludmale ir jau pašiem. Var arī braukt uz centru, bet arī tad rodas jautājums, kādēļ turp būtu jābrauc ar līkumu caur Imantu, nevis pa Daugavgrīvas ielu? Ja man sevi būtu jānostāda Bolderājas iedzīvotāja lomā, tad pa šo veloceliņu es šad tad varbūt aizbrauktu uz kādu galamērķi Pārdaugavā, piemēram, LU Botānisko dārzu vai Dzegužkalna parku. Es jau paredzu, kā RDSD sitīs sev uz pleca, ka tagad no centra uz Daugavgrīvu un atpakaļ var droši nokļūt ar velosipēdu un varbūt vēl atgādinās, cik lieliski ar šo transporta līdzekli var izvairīties no sastrēgumiem.

Ja RDSD šo veloceliņu mārketēs kā “zaļo alternatīvu privātajam transportam vai lielisku veidu, kā izvairīties no sastrēgumiem”, Bolderājas un Daugavgrīvas iedzīvotāju vietā es apvainotos. Regulāri mīties tos kilometrus, vienlaicīgi apzinoties, ka uz centru pastāv īsāks maršruts pa Daugavgrīvas ielu – tas mani pamatīgi nerrotu. Kas liedz braukt pa Daugavgrīvas ielu? Teorētiski nekas, bet ir jāņem vērā, ka atsevišķos posmos atļautais maksimālais ātrums ir 70 km/h, jārēķinās ar diezgan intensīvu kravas automašīnu satiksmi, un autovadītāji nereti ignorē apdzīšanas aizliegumus. Pat manā niecīgajā pieredzē, braucot pa Daugavgrīvas ielu ar velosipēdu, ir gadījies, ka pretimbraucošs auto, ignorējot nepārtraukto līniju, apdzen pieturā stāvošu autobusu, un rezultātā pa pretējo joslu brauc man virsū, piespiežot mani strauji nobraukt uz nomales. Tā kādu dienu mājās var arī nepārbraukt.

Katrs solis velosatiksmes infrastruktūras attīstībā ir apsveicams, taču neierobežotu vēlmju un ierobežotu resursu apstākļos ļoti svarīgi ir arī izvirzīt pareizas prioritātes un spēt uzklausīt un ņemt vērā gala lietotāju viedokli. Diemžēl RDSD ar to īsti nesokas.



Viena atbilde uz “Uz pludmali ar kapakmeni padusē”

  1. […] domas, un spontāni nolēmu izbraukt pa jauno Imantas-Daugavgrīvas veloceļu. Pēc idejas man, skeptiķim, sen jau bija šo jāizdara. Es pat teiktu, dienā, kad tika pārgriezta nosacītā sarkanā […]

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.