Skatos uz iepriekšējā ieraksta publicēšanas datumu un klusībā secinu, gandrīz pieci gadi jau pagājuši. Jāpiebilst, arī šī vietne lielāko daļu šī laika bija pazudusi. Turpināju maksāt par domēna vārdu, bet nekādu saturīgu pielietojumu tam nedevu. Protams, šad un tad prātā iezagās fiksā doma atdzīvināt blogu, taču ikreiz tikpat ātri spēju sevi pārliecināt, ka darīt tomēr to nevajag. Kuram vispār interesē mani vārsmojumi? Tīmekļa žurnāls bija aktuāla komunikācijas forma 15 gadus atpakaļ, tagad visi ir Facebook un X. Un vispār labāk izdarīt ko produktīvu.
Līdz vienā jaukā, siltā un saulainā septembra nedēļas nogalē man vajadzēja izvēdināt galvu, sakārtot domas, un spontāni nolēmu izbraukt pa jauno Imantas-Daugavgrīvas veloceļu. Pēc idejas man, skeptiķim, sen jau bija šo jāizdara. Es pat teiktu, dienā, kad tika pārgriezta nosacītā sarkanā lentīte, bet sanāca tikai tagad. Domas gan todien sakārtot neizdevās, jo visu brauciena laiku nespēju darīt neko citu, kā tikai štukot, kā gūtos iespaidus izlikšu blogā (kuru vēl ir jādabū atpakaļ ierindā).
Lūk, te nu es atkal esmu.
Patiesībā sūds par auditoriju. OK, ne burtiski. Man nav iebildumu, ka mani lasa, man pat ir interesanti, kurš un kāpēc mani lasa. Bet tagad es to nedaru publicitātes dēļ (vēl ir aktuāls jautājums, vai man tāda vispār jelkad ir bijusi). Rakstu es tādēļ, ka šīs nodarbes manā ikdienā ir krietni par maz, un rezultātā formu zaudē gan mana prasme izteikties, gan arī radošums. Principā rakstu savtīgā nolūkā, un forši, ja kādam ir aizraujoši to lasīt.
Pēc savu piecus gadus seno pārdomu par Imantas-Daugavgrīvas veloceļu pārlasīšanas secinu, ka daļa no sentimenta noteikti ir saglabājusies. Sākšu ar to, ka šo braucienu es patiesi izbaudīju. Gluds asfalts, droša braukšana, Kleistu un Buļļu ielu krustojumā rūpēs par velosipēdistu komfortu ir pat uzstādīti kājas atbalsti, lai nav jākāpj nost no velosipēda, luksoforā gaidot zaļo signālu. Šādu kājas atbalstu līdz šim biju sastapis un lietojis tikai Elizabetes un Skolas ielu krustojumā. Ļoti glīta ir Buļļupes jaunā promenāde un atpūtas vieta pie tilta pār Buļļupi Bolderājas pusē. Vēl ievēroju, ka bez manis bija gana daudz citu velosipēdistu, kas liecina, ka veloceļa projekts ne tuvu nav cietis neveiksmi.
Daugavgrīvas dzērāji arī nekur nav pazuduši. Sēž veloceļa malā uz soliņa un laiski tukšo pudeles, bet tas ir sīkums. Jāsaka, es gan tik un tā uzskatu, ka Rīgā svarīgāk ir vispirms sakārtot velo satiksmi starp apkaimēm un centru. No mana Zolitūdes gala līdz Rīgas-Jūrmalas veloceļam ir aptuveni pustors kilometrs, tāpēc, kad ar velosipēdu braucu uz biroju centrā, daru to caur Šampēteri un tad pa Kalnciema ielu, jo tā ir taisnāk. Oficiālam veloceļam pieslēdzos tikai Ķīpsalā, līdz tam vairāk kā piecus kilometrus braucu pa ietvēm un brauktuvēm. Par pēdējām man vēl nebūtu iebildumu, bet darbdienu rītos tās jau pusceļā kļūst neizbraucamas sastrēgumu dēļ. Ietves gan man nepatīk, jo uz tām man nav priekšrokas, jābrauc uzmanīgāk, līdz ar to arī lēnāk.
Labā ziņa ir tā, ka RDSD veloinfrastruktūras tīkla vīzijā uz 2030. gadu gandrīz visas Rīgas apkaimes ar centru ir savienotas, arī manai dzīvesvietai tuvākais veloceļš būs gana tuvu. Vīzija gan nav garantija, iespējams, pa veloceļu uz darbu braukšu jau pēc pāris gadiem, bet tik pat labi 2030. gadā. Nav arī teikts, ka plānotajā veloinfrastruktūras tīklā nebūs korekciju. Jebkurā gadījumā ceru uz labāko! 🤞
Atbildēt