Neuzlabojumi

Mēneša sākumā Dienā lasīju rakstu par Krišjāņa Barona ielas attīstību – būšot bruģis visas ielas garumā, velojoslas ar īpašu segumu, soliņi, puķupodi un citi labumi. Ar auto pa Krišjāņa Barona ielu gan varēšot joprojām braukt, tikai ne ātrāk par 30 km/h un dodot priekšroku riteņbraucējiem (ha!). Rezultātā sagaidāms, ka iela kļūšot pievilcīgāka gājējiem un velosipēdistiem, kas sekmēs mazo veikaliņu un kafejnīcu biznesu, un arī vēl vairāk cilvēkus spiedīs atteikties no privātā transporta un pārsēsties uz sabiedrisko vai braukt ar velosipēdu. Bez ironijas, kaut nu iecerētais izdotos!

Vakar pamanīju uzsāktos darbus. Gan jau visu arī uztaisīs, ieskaitot soliņus un puķupodus. Es tik ļoti ceru, ka par jaunu ieklātais bruģis nedos pretēju efektu – auto skaita palielināšanos un ar velosipēdu neizbraucamus korķus rītos un vakaros. Ja Lāčplēša ielu pieņemam par auto vadītāju kultūras mērinstrumentu, tad neko glaimojošu nevaru teikt – reti kad izdodas nobraukt trīs četrus kvartālus bez vajadzības apbraukt velojoslā novietotu auto. Arī vakar auto vadītāji joprojām spītīgi brauca pa Krišjāņa Barona ielu, ignorējot aizliedzošās ceļa zīmes.

Bet tas tā, centra lietas, centra problēmas. Patiesībā mani kaitina viena cita neizdarība, kas agri vai vēlu var beigties ar negadījumu, turklāt tādu, kurā cietušais var izrādīties bērns. Continue reading

Velobardaks

Ilgi domāju, vai ir vērts izgāzt savu žulti par to, cik Rīga ir tālu no velosipēdistiem draudzīgas pilsētas, bet šodien biju liecinieks pseidoveloceliņu briesmīgajām sekām.

Visas vasaras garumā pārvietojoties ar velosipēdu pa ielas braucamo daļu (uz Baložu pusi nav veloceliņa), es nepiedzīvoju ne tuvu tik daudz negatīvu emociju, cik viena mēneša garumā braucot pa Rīgas veloceliņiem un ietvēm. Septembra laikā esmu neskaitāmas reizes par mata tiesu izvairījies no sadursmēm ar gājējiem, kuri neskatoties šķērso vai vienkārši slāj pa veloceliņiem. Esmu arī inteliģenti parunājies ar kādu autovadītāju, par tēmu “kā velosipēdists drīkst šķērsot ielu”. Solīja mani atrast un отпиздить. Lai veicas meklējumos. Vēl man sanāca kādai Daugavgrīvas ielas rekonstrukcijā iestrēgušai ārzemju velotūristu grupiņai palīdzēt atrast ceļu uz Jūrmalu. Paskaidroju, ka uz pareizā ceļa jau vispār viņi ir, tikai tas veloceliņš ir tāds “sort of”, lielākoties nemanāms. Redzēju arī žurnālistu ielenktu Nilu uz velosipēda pie Zolitūdes RIMI, reklamējam Eiropas Mobilitātes nedēļu!

Izskatās, ka ar gribēšanu viss ir kārtībā – cilvēki jāmotivē no auto un sabiedriskā transporta pārsēsties uz velosipēdiem, un tas tik tiešām arī notiek.

Kas joprojām pamatīgi netiek līdzi, ir infrastruktūra un izglītojošais darbs. Nu nevar vienkārši uz ietves novilkt baltu līniju, ik pēc 50 metriem uzkrāsot velosipēdu un priecāties par it kā veloceliņu. Štrunts par kontrolieri šodien Ķīpsalā, kurš skaidrot attiecības ar zaķi ir izvēlējies uz veloceliņa. Apbraucu, izteicu neapmierinātību un miers. Štrunts nepavisam nav par meiteni, kura nekustīga guļ uz veloceliņa, ar galvu biezu, tumšu asiņu peļķē. Apkārt sanākuši cilvēki, pie staba piesliets velosipēds, strādā ātrās palīdzības mediķi. Diemžēl Latvijas gājējs vulgaris veloceliņu bīstamības ziņā nepielīdzina ielai, un šeit ir jāiegulda pamatīgs izglītojošais darbs. Velosipēdists ir dikti nasks uz savu tiesību ielāgošanu un pielietošanu praksē, diemžēl to nevar teikt par gājējiem. Neviens pirms gulētiešanas CSN nelasa, tāpēc CSDD ir beidzot jālien ārā un jāsāk veidot informatīvi klipi par velosipēdistu un gājēju attiecībām.

Savukārt runājot par infrastruktūru, nekas neuzlabosies, kamēr velosipēdists netiks nostādīts pirms autovadītāja. Jāsaka, tam vajag pamatīgas olas, un reti kuram tādas ir. Nodot vairāk kā pusi ietves velosipēdistiem un cerēt, ka gājēji to respektēs? Yeah, good luck with that. Negadījums ar meiteni to lieku reizi pierāda. Ja veloceliņus veido uz ielu rēķina, gājējiem pieejamais ietves platums nav jāierobežo, un, lai tie samainītos vai ietu blakus, nav jākāpj uz veloceliņa. Turklāt cits augstuma līmenis ir krietni labāks nodalītājs nekā balta strīpa.

Kamēr vien mēs nesāksim skatīties uz Kopenhāgenu, nāksies vien sadzīvot ar vietējiem veloceliņu “standartiem”:

  • bedrainu asfaltu vai bruģi (jauno veloceliņu būvē);
  • veloceliņa pārtapšanu ietvē/ielā un pēc tam atkal veloceliņā;
  • negrieztiem krūmiem gājēju pusē (piespiežot gājējus iet pa veloceliņu);
  • atļaujām apstādināt auto blakus veloceliņam (atvērto durvju un lidojošā velosipēdista efekts).

Vismaz prieks, ka par lētām naudiņām sanāca nopirkt termo bikses!

Gājēji

Tas ir vienkārši ārprāts, bet sākumā neliels ievads. :)

Daudzi man ir vaicājuši, vai nav bail braukt ar velosipēdu pa ielu vai šoseju. Nav. A kā ir, kad fūre iet garām? Fūre parasti apdzen ar lielu intervālu (lielāku nekā vieglie). Īstenie kretīni ir autobusu šoferi – tie ir pieraduši braukt ļoti tuvu braucamās daļas malai un arī apdzen ļoti tuvu velosipēdistam.

Braucamā daļa ir paredzamāka nekā ietve – tur ir viens princips, tu brauc ar velosipēdu, un auto tevi apdzen. Savukārt uz ietves priekšroka ir gājējam, jābrauc ir lēni un pastāvīgi jāuzmanās no jocīgiem gājēju manevriem (180° ir normāls pasākums uz ietves).

Sāpīgais temats ir veloceliņš. Pa to man ir iespēja braukt pavasarī un rudenī, jo Rīgas-Jūrmalas veloceliņš tajos laika periodos ir optimālākais maršruts uz darbu un atpakaļ. Briesmīgs jau tas ir – nelīdzens un bedrains, daudzviet trūkst marķējums, bet vislielākais trūkums (un tāds ir lielākajai daļai veloceliņu) ir tas, ka veloceliņš ir daļa no ietves.

Es cienu gājējus uz ietves un, protams, sagaidu, ka viņi ciena arī mani uz veloceliņa. Tā, izslēdzam naivety mode. Geez, kādi auni var būt gājēji (novērojumi balstīti, braucot pa Rīga-Jūrmala veloceliņu). Sūds ar posmiem, kur nav novilkta līnija starp gājējiem un velosipēdistiem. Tur es toleranti visus apbraucu. Toties totāli apnicis ir bremzēt un saukt, lai atbrīvo ceļu vietās, kur veloceliņš ir marķēts. Ķīpsala ir it īpaši pilna ar šādiem idiotiem. Izkāpj no sabtransa pieturā un pa taisno pāri velo celiņam. Neskatās ne pa labi, ne pa kreisi. Jābrauc kā slaloma trasē. Esmu jau sācis apsvērt teoriju, ka visi viņi dzīvo Olimpijā un nāk uz veloceliņa svaigu gaisu paelpot.

Skumji, bet agri vai vēlu notiks traģēdija. Velosipēdistu skaits tikai pieaug. Es arī zinu, cik smagas sekas var būt velosipēdista un gājēja sadursmei. Ja nezināt, palasiet sākumu intervijai ar Cimdiņu ģimeni. Velosipēdisti, tāpat kā autovadītāji, ir dažādi – pārgalvīgi, principāli, neuzmanīgi. Tāpēc gājēj, neej pa veloceliņu, un, šķērsojot to, paskaties abos virzienos. Velosipēds, tāpat kā vilciens ziemā, ir kluss.

Tās nav arī tikai velosipēdistu un gājēju attiecības. Liela daļa atbildības ir jāuzņemas pilsētplānotājiem, kuri rada šādus riskus. Ja 75% ietves aizņem veloceliņš, bet trīs draugiem gribas lēni pastaigājoties papļāpāt, un vēl samainīties ar pretim nākošo tēti ar bērnu ratiņiem, tad izdarīt to uz 25% ietves nu nekādi nav iespējams. Vēl absurds ir ļaut blakus veloceliņam novietot automašīnas. Tā kā filmās – tiek atvērtas auto durvis, un tajās ar lielu ātrumu ieskrien velosipēdists. Smieklīgi? Nē.

Es ļoti vēlos, lai topošā veloceliņu standarta ievērošana būtu ne tikai rekomendācija, bet gan obligāta prasība jaunu veloceliņu izbūvē un esošo pārbūvē, jo pagaidām šķiet, ka veloceliņus ir veidojuši cilvēki, kuri paši ar velosipēdu ikdienā nemaz nebrauc. Kamēr nav pienākusi skaistā nākotne – cienām viens otru!

Un pašās beigās ieteikums. :) Vēlies lielāku respektu uz ietves un veloceliņa? Nopērc ķiveri! Un vēl uzvelc saulesbrilles (tad respektam vēl +5 klāt). Nopietni! Strādā!