Nervozais krustojums

Skatos, TVNET nopublicējuši rakstu ar video par Citadeles un Muitas ielas krustojumu. Teikšu, haoss tur jau ir gadiem, un nekas lietas labā netiek darīts. Reiz pat minoties mājup prātoju, ka derētu beidzot iegādāties GoPro tieši šī krustojuma filmēšanai un pēcākai labāko momentu kompilācijas ievietošanai YouTube. Piemēram, pirms diviem gadiem pēc nelielas konfliktsituācijas kāds iekarsis autovadītājs solījās mani atrast un atpizģīt, bet šogad cēlu velosipēdu plecā un šķērsoju ielu kājām, jo auto viens aiz otra bija sastājušies tik cieši, ka pat gribot nebija iespējams izbraukt.

Esmu tur daudzkārt braucis arī ar auto, un saprotu situāciju arī no autovadītāja skatpunkta. Visas šīs jezgas galvenais cēlonis ir īsais Citadeles ielas posms no krustojuma līdz pagriezienam uz Krišjāņa Valdemāra ielu, kā arī šī pagrieziena zemā caurlaidība. Piebildīšu, ka autovadītāju problēmas nav gājēju un velosipēdistu problēmas, un pie “zaļā” gājējiem un velosipēdistiem ir jāspēj bez lavierēšanas šķērsot brauktuvi. Domāju, pāris nedēļas intensīva Ceļu policijas audzinošā darba nāktu par labu visiem, jo CP tik tiešām tur ir ļoti reti. Kas zina, varbūt visiem ievērojot ceļu satiksmes noteikumus, haoss krustojumā atrisināsies pats no sevis? Nav jau mēģināts!

Gājēji

Tas ir vienkārši ārprāts, bet sākumā neliels ievads. 🙂

Daudzi man ir vaicājuši, vai nav bail braukt ar velosipēdu pa ielu vai šoseju. Nav. A kā ir, kad fūre iet garām? Fūre parasti apdzen ar lielu intervālu (lielāku nekā vieglie). Īstenie kretīni ir autobusu šoferi – tie ir pieraduši braukt ļoti tuvu braucamās daļas malai un arī apdzen ļoti tuvu velosipēdistam.

Braucamā daļa ir paredzamāka nekā ietve – tur ir viens princips, tu brauc ar velosipēdu, un auto tevi apdzen. Savukārt uz ietves priekšroka ir gājējam, jābrauc ir lēni un pastāvīgi jāuzmanās no jocīgiem gājēju manevriem (180° ir normāls pasākums uz ietves).

Sāpīgais temats ir veloceliņš. Pa to man ir iespēja braukt pavasarī un rudenī, jo Rīgas-Jūrmalas veloceliņš tajos laika periodos ir optimālākais maršruts uz darbu un atpakaļ. Briesmīgs jau tas ir – nelīdzens un bedrains, daudzviet trūkst marķējums, bet vislielākais trūkums (un tāds ir lielākajai daļai veloceliņu) ir tas, ka veloceliņš ir daļa no ietves.

Es cienu gājējus uz ietves un, protams, sagaidu, ka viņi ciena arī mani uz veloceliņa. Tā, izslēdzam naivety mode. Geez, kādi auni var būt gājēji (novērojumi balstīti, braucot pa Rīga-Jūrmala veloceliņu). Sūds ar posmiem, kur nav novilkta līnija starp gājējiem un velosipēdistiem. Tur es toleranti visus apbraucu. Toties totāli apnicis ir bremzēt un saukt, lai atbrīvo ceļu vietās, kur veloceliņš ir marķēts. Ķīpsala ir it īpaši pilna ar šādiem idiotiem. Izkāpj no sabtransa pieturā un pa taisno pāri velo celiņam. Neskatās ne pa labi, ne pa kreisi. Jābrauc kā slaloma trasē. Esmu jau sācis apsvērt teoriju, ka visi viņi dzīvo Olimpijā un nāk uz veloceliņa svaigu gaisu paelpot.

Skumji, bet agri vai vēlu notiks traģēdija. Velosipēdistu skaits tikai pieaug. Es arī zinu, cik smagas sekas var būt velosipēdista un gājēja sadursmei. Ja nezināt, palasiet sākumu intervijai ar Cimdiņu ģimeni. Velosipēdisti, tāpat kā autovadītāji, ir dažādi – pārgalvīgi, principāli, neuzmanīgi. Tāpēc gājēj, neej pa veloceliņu, un, šķērsojot to, paskaties abos virzienos. Velosipēds, tāpat kā vilciens ziemā, ir kluss.

Tās nav arī tikai velosipēdistu un gājēju attiecības. Liela daļa atbildības ir jāuzņemas pilsētplānotājiem, kuri rada šādus riskus. Ja 75% ietves aizņem veloceliņš, bet trīs draugiem gribas lēni pastaigājoties papļāpāt, un vēl samainīties ar pretim nākošo tēti ar bērnu ratiņiem, tad izdarīt to uz 25% ietves nu nekādi nav iespējams. Vēl absurds ir ļaut blakus veloceliņam novietot automašīnas. Tā kā filmās – tiek atvērtas auto durvis, un tajās ar lielu ātrumu ieskrien velosipēdists. Smieklīgi? Nē.

Es ļoti vēlos, lai topošā veloceliņu standarta ievērošana būtu ne tikai rekomendācija, bet gan obligāta prasība jaunu veloceliņu izbūvē un esošo pārbūvē, jo pagaidām šķiet, ka veloceliņus ir veidojuši cilvēki, kuri paši ar velosipēdu ikdienā nemaz nebrauc. Kamēr nav pienākusi skaistā nākotne – cienām viens otru!

Un pašās beigās ieteikums. 🙂 Vēlies lielāku respektu uz ietves un veloceliņa? Nopērc ķiveri! Un vēl uzvelc saulesbrilles (tad respektam vēl +5 klāt). Nopietni! Strādā!

Ļoti daudz ceļu policistu

Šķiet, pēdējā mēneša laikā it visur, kur es pa Rīgu vai tās apkārtni braucu, ikvienā maršrutā sanāk pabraukt garām vismaz divām CP ekipāžām vai fotoradaram. It sevišķi daudz sanāk redzēt ceļu policistus ar motocikliem. Arī šorīt viens stāvēja zem Vanšu tilta ar radaru rokā.

Negribētos ticēt, ka ar šādiem paņēmieniem tiek lāpīts IeM budžets, bet neesmu arī dzirdējis, ka CP būtu uzsākusi liela mēroga šoferu disciplinēšanas kampaņu.

Savukārt par šo – sen jau vajadzēja.

Joprojām velosipēdists

Paturpināšu par manām velosipēdista gaitām.

Pagaidām Jānis – 1, satiksme – 0. Vakar korķī ar stūri nonesu vienam autiņam spoguli. Pats vien bija vainīgs. Nē, nebija tā, ka es spītīgi braucu pa savu vienu metru no brauktuves malas, lai vai kas. Šoreiz stāsts bija par skatīšanos divreiz – viens no rindā stāvošajiem izdomāja piestūrēt tuvāk apmalei, taču neievēroja mani. Trieciens nedaudz izjauca līdzsvaru, taču no velosipēda nenovēlos. 🙂 Jautrīši ir arī tie, kuri pirms krustojuma mani apsteidz, lai deguna priekšā nogrieztos pa labi.

Vakar braucot mājās, dabūju baigo lietu, un izskatās, ka arī šodien būs tas pats… Vēl baigi nepatīkami ir braukt pretvējā. Vietās, kur droši braucu ar 30 km/h, spēju knapi izspiest līdz 25 km/h.

Nākamnedēļ sola atpakaļ autiņu.

Velosipēdists

Vakar uz servisu aizvedu auto un izrādījās, ka šādu tādu problēmu atrisināšanai būs nepieciešams ilgāks laiks. Tā kā es jau pirms tam rēķinājos, ka mājās nebraukšu ar auto, bagāžniekā biju iekrāvis ričuku. Tad nu lūk, esmu uz kādu laiku kļuvis par riteņbraucēju. Pēc vakardienas brauciena izrādījās, ka no darba līdz mājām ir ~14,5 km, un šo distanci es varu pieveikt 40 minūtēs. Brauciens uz darbu no rīta bija tik pat ilgs. Neslikti, ņemot vērā, ka tikpat ilgu laiku es pavadu, kamēr tieku cauri visiem sastrēgumiem.

Attieksme no auto vadītājiem gan ir dažāda – cits apdzenot ietur drošu intervālu, cits pusmetra attālumā patraucas garām ar lielu ātrumu, taču vissliktāko izturēšanos novēroju no sabiedriskā transporta un kravas auto šoferu puses – tiem gan nepielec, ka lieli gabarīti nedod tiesības ignorēt velosipēdistus.

Kopumā sajūtas ir labas – it sevišķi, ja patraucies garām garai auto rindai! 😈