Vēl par Krišjāņa Barona ielu

Šodien no DELFI nokļuvu Rīgas pašvaldības laikraksta portālā pie raksta par septiņiem iemesliem, kādēļ jāatjauno Krišjāņa Barona iela. Nevaru nepiekrist, taču sestais punkts gan raisīja izbrīnu:

Barona iela ir īsti akmens džungļi, izņemot nelielo posmu gar Vērmanes dārzu. Un tur neko nevar padarīt, jo pilsētas centrs ir izveidojies jau sen un vērienīga apzaļumošana šeit nav iespējama. Tomēr Barona ielā šajā ziņā vēl var konstatēt neizmantotas rezerves. Runa ir par nelieliem zemes pleķīšiem, kas atrodas galvenokārt pie krustojumiem, piemēram, vietās, kur K. Barona ielu šķērso Bruņinieku, Pērnavas, Ērgļu iela u. c. Kopumā šādas vietas ir deviņas. Tajās paredzēts veikt labiekārtošanas darbus – uzstādīt soliņus, nomainīt celiņu segumu un apgaismojumu, atjaunot apstādījumus. Visur tiks ievērots vienots stils, kas atbilst ielas kopējam veidolam. Šie darbi tiks sākti un pabeigti 2017. gadā.

Ja jau Krišjāņa Barona ielā tik akūti trūkst skvēru, tad kāda mārrutka pēc vajadzēja atļaut nozāģēt ozolu un būvēt namu uz Lāčplēša ielas stūra?

Velobardaks

Ilgi domāju, vai ir vērts izgāzt savu žulti par to, cik Rīga ir tālu no velosipēdistiem draudzīgas pilsētas, bet šodien biju liecinieks pseidoveloceliņu briesmīgajām sekām.

Visas vasaras garumā pārvietojoties ar velosipēdu pa ielas braucamo daļu (uz Baložu pusi nav veloceliņa), es nepiedzīvoju ne tuvu tik daudz negatīvu emociju, cik viena mēneša garumā braucot pa Rīgas veloceliņiem un ietvēm. Septembra laikā esmu neskaitāmas reizes par mata tiesu izvairījies no sadursmēm ar gājējiem, kuri neskatoties šķērso vai vienkārši slāj pa veloceliņiem. Esmu arī inteliģenti parunājies ar kādu autovadītāju, par tēmu “kā velosipēdists drīkst šķērsot ielu”. Solīja mani atrast un отпиздить. Lai veicas meklējumos. Vēl man sanāca kādai Daugavgrīvas ielas rekonstrukcijā iestrēgušai ārzemju velotūristu grupiņai palīdzēt atrast ceļu uz Jūrmalu. Paskaidroju, ka uz pareizā ceļa jau vispār viņi ir, tikai tas veloceliņš ir tāds “sort of”, lielākoties nemanāms. Redzēju arī žurnālistu ielenktu Nilu uz velosipēda pie Zolitūdes RIMI, reklamējam Eiropas Mobilitātes nedēļu!

Izskatās, ka ar gribēšanu viss ir kārtībā – cilvēki jāmotivē no auto un sabiedriskā transporta pārsēsties uz velosipēdiem, un tas tik tiešām arī notiek.

Kas joprojām pamatīgi netiek līdzi, ir infrastruktūra un izglītojošais darbs. Nu nevar vienkārši uz ietves novilkt baltu līniju, ik pēc 50 metriem uzkrāsot velosipēdu un priecāties par it kā veloceliņu. Štrunts par kontrolieri šodien Ķīpsalā, kurš skaidrot attiecības ar zaķi ir izvēlējies uz veloceliņa. Apbraucu, izteicu neapmierinātību un miers. Štrunts nepavisam nav par meiteni, kura nekustīga guļ uz veloceliņa, ar galvu biezu, tumšu asiņu peļķē. Apkārt sanākuši cilvēki, pie staba piesliets velosipēds, strādā ātrās palīdzības mediķi. Diemžēl Latvijas gājējs vulgaris veloceliņu bīstamības ziņā nepielīdzina ielai, un šeit ir jāiegulda pamatīgs izglītojošais darbs. Velosipēdists ir dikti nasks uz savu tiesību ielāgošanu un pielietošanu praksē, diemžēl to nevar teikt par gājējiem. Neviens pirms gulētiešanas CSN nelasa, tāpēc CSDD ir beidzot jālien ārā un jāsāk veidot informatīvi klipi par velosipēdistu un gājēju attiecībām.

Savukārt runājot par infrastruktūru, nekas neuzlabosies, kamēr velosipēdists netiks nostādīts pirms autovadītāja. Jāsaka, tam vajag pamatīgas olas, un reti kuram tādas ir. Nodot vairāk kā pusi ietves velosipēdistiem un cerēt, ka gājēji to respektēs? Yeah, good luck with that. Negadījums ar meiteni to lieku reizi pierāda. Ja veloceliņus veido uz ielu rēķina, gājējiem pieejamais ietves platums nav jāierobežo, un, lai tie samainītos vai ietu blakus, nav jākāpj uz veloceliņa. Turklāt cits augstuma līmenis ir krietni labāks nodalītājs nekā balta strīpa.

Kamēr vien mēs nesāksim skatīties uz Kopenhāgenu, nāksies vien sadzīvot ar vietējiem veloceliņu “standartiem”:

  • bedrainu asfaltu vai bruģi (jauno veloceliņu būvē);
  • veloceliņa pārtapšanu ietvē/ielā un pēc tam atkal veloceliņā;
  • negrieztiem krūmiem gājēju pusē (piespiežot gājējus iet pa veloceliņu);
  • atļaujām apstādināt auto blakus veloceliņam (atvērto durvju un lidojošā velosipēdista efekts).

Vismaz prieks, ka par lētām naudiņām sanāca nopirkt termo bikses!

Kronvalda parka pārdomas

Negribētu piesaukt nelaimi, bet ik reizi ejot garām Kongresu namam iedomājos, cik tad īsti vēl varētu būt atlicis līdz brīdim, kad virszemes autostāvvieta ar visu savu saturu beidzot iegāzīsies pazemes autostāvvietā. No Raiņa bulvāra puses itin labi var redzēt, cik plāna ir konstrukcija starp virszemi un pazemes stāvvietu, turklāt pirms trīs vai četriem gadiem pie Kongresu nama novietotie auto parasti bija skaitāmi uz vienas rokas pirkstiem.

Protams, tik pat labi arī varētu būt, ka es smagi kļūdos, un viss ir ļoti droši…