Shooting Stars!

Pirksti uz tastatūras un nesaprotu, no kāda rakursa iesākt apskatīt šo spēli – tāds ķīselis, ka iesākumā speršu soli atpakaļ un pastāstīšu, kāpēc es Shooting Stars! nopirku.

Reti kuru pārsteidz viedtālruņu aplikāciju pirātisma apjomi. ustwo reiz publicēja skaitļus par Monument Valley, un aina bija gaužām bēdīga – tikai par 5% spēles instalācijām Android ierīcēs bija samaksāta naudiņa (iOS ierīcēs 40%). Arī Wayward Souls tika piratēts pa labi un pa kreisi (11% leģitīmu instalāciju Android ierīcēs), un Noodlecake Studios izdarīja smalku PR gājienu – nopludināja torentos Shooting Stars! versiju ar nepiebeidzamu trešo bosu un audzināšanas stundu pirātiem. Savdabīgā reklāma uzrunāja mani, arī video un bildes liecināja, ka Shooting Stars! ir gana laba spēle, tāpēc ilgi nedomādams to nopirku.

Shooting Stars! ir pieskaitāma shmup žanram, bet tas nav gluži īstais iemesls, kāpēc spēle ir aizraujoša. Drīzāk šis:

Kanye East

Pirmo stundu es vienkārši ņirdzu par katru stulbo dialogu. Spēles scenārijs ir aptuveni šāds: citplanētieši ir nolaupījuši dažādas slavenas personas, un paši imitē nolaupītos. Šķiet, ka vēlas arī iekarot mūsu planētu (tā parasti ar viņiem ir). Un tad ir Tscherno uz hoverboard un viņa kaķis ar acīm-lāzeriem. Tscherno ar kaķi ir arī tie, kuri cīnās pret šo netaisnību. Bez augstāk aplūkojamā Kanye East ir sastopami arī Katie Ferry, Brillex, Top Nøtch, Captain Grammar, Gabe Oldwell, Ronald Grump, William Shakesbeer un vēl daudzi citi. Pēc pēdējā bosa (Nuck Chorris) nogalināšanas viss sākas atkal no sākuma, tikai jau grūtāk. Pret grūtībām noder dažādi uzlabojumi, piemēram, šie:

Illuminator Death by like

Kad kārtējā spēle ir zaudēta, par tavu sniegumu viedokli izsaka Bad Luck Brian, Scumbag Steve vai kāds cits interneta mēmju personāžs.

Shooting Stars! ir kā popkultūras zināšanu mēraukla – ja joku konteksts spēlētājam sagādā grūtības, tad acīmredzot viņu neinteresē ne Keitija Perija, ne PewDiePie, un pati spēle arī visdrīzāk šķitīs stulba. Arī es sākotnēji nesapratu ļoti daudzus jokus, un ir labi – acīmredzami dzīvē ir svarīgākas lietas.

Starp citu, man arī sanāca sarakstīties ar Noodlecake Studios par vienu kaitinošu kļūdu – spēle dikti dīvaini reģistrēja sasniegumus, un daži no tiem tā arī nekad nereģistrējās. Diemžēl šī problēma tā arī netika atrisināta, jo oriģinālais izstrādātājs Bloodirony Games pie šīs spēles vairs nestrādā, un no sarakstes es nopratu, ka arī Noodlecake Studios savus pārnešanas kļūdu risinājumus pārsvarā piegādā, kad ir kaut kas jauns arī no Bloodirony Games. Neviļus atgriežamies pie šī ieraksta sākotnējās tēmas – pirātisma. Muļķim ir skaidrs, ka zemi ienākumi spiež izstrādātājus izvēlēties vienu no variantiem:

  • biežāk veidot jaunas spēles (un ātrāk atstāt novārtā esošās);
  • pievērsties free-to-play modelim ar pirkumiem spēlē.

Neapskaužu indie spēļu izstrādātājus, kuri spītīgi pieturas pie pirmā varianta, jo regulāra svaigu ideju ģenerēšana un pārvēršana saistošā, spēlējamā produktā prasa lielu piepūli. Fakts, ka tevi atkal nekaunīgi apzags, motivāciju nevairo. Tāpēc man nav žēl atdot tos dažus eiro par kādu jaunu spēlīti.

Latgalīte

Tikko DB izlasīju rakstu par pirātismu. Liels bija mans izbrīns, ka Latgalītē joprojām tirgojot pirātisku programmatūru. Nu nespēju savā galvā sazīmēt, ka programmatūru uzstādīt protošs cilvēks 2011. gadā brauktu pēc tās uz Latgalīti.

Pirms desmit un vairāk gadiem diskus varēja nopirkt visur (un publiski). Manuprāt, šodien, ja ne policijai, tad vismaz Latvijā pieejamajai platajai Interneta šļaukai sen jau vajadzēja evolūcijas ceļā šādu nelegālās programmatūras ieguves veidu izskaust.

Pretpirātisma nedienas

Viena no lietām, kas manī konkrēti izraisa dusmas, ir dažādu lietu pārmudrīšana. Šodien mani pārkaitināja nestrādājoša pretpirātisma aizsardzība. Protams, es pilnībā piekrītu, ka programmatūra ir jāpērk (ja tā ir par maksu), un ir jāsūkā īkšķis, ja programmatūru nav vēlmes pirkt. Galu galā arī programmatūras izstrādes procesā iesaistītajiem ir jāēd un jādzīvo. Taču šoreiz par to nav stāsts.

Situācija ir sekojoša: ir tikko atpakots Lenovo ThinkPad Z61m un Microsoft Office Small Business Edition 2003 ar uzlīmi “For distribution with a new lenovo PC only”. Disku iepakojums, ja neņem vērā uzlīmi un Lenovo licencēšanas nosacījumu bukletiņus, ir identisks tipiskam Microsoft Office 2003 OEM disku komplektam. Problēma – programmatūru uz minētā dzelža nav iespējams uzinstalēt, respektīvi, teorētiski visi priekšnosacījumi ir, bet praktiski es tieku uzskatīts par pirātu. Under the hood viss ir vienkārši: instalācijas programma pēc BIOS informācijas pārbauda, vai dators tik tiešām ir IBM vai Lenovo ražojums, un tikai tad ļauj turpināt instalēt programmatūru. Protams, man skaidri un gaiši kā melns uz balta pateica, ka Lenovo ThinkPad Z61m nav Lenovo ražojums. Jaunākas BIOS versijas uzstādīšana nelīdzēja. IBM serviss, kas parasti ir ļoti atsaucīgs ar iespējamiem risinājumiem, arī nevarēja neko ieteikt. Tikai viens cilvēks no Komerccentrs DATI Grupa (arī nodarbojas ar IBM servisa štellēm) apstiprināja manas aizdomas – jāinstalē no Microsoft ražota OEM diska un jālieto Lenovo atslēga. Pusdienu pajāju, kamēr konstatēju šādu risinājumu un tiku pie šāda diska.

Man ir grūti iztēloties šādas aizsardzības motīvus. Varbūt citur šāds Lenovo “ofiss” ir krietni lētāks, un, lai jebkurš katrs to nevarētu uzinstalēt uz sava white box, ir šāds risinājums, bet pie mums Latvijā cenu starpība starp Microsoft un Lenovo piedāvājumu ir tikai trīs lati. Piedevām, instalējot gandrīz jebkuru pēdējos gados izdotu Microsoft OEM programmatūru, tā ir arī jāaktivizē!

Tādā ziņā ar atvērtā pirmkoda programmatūru viss ir krietni vienkāršāk, nekādas atslēgas, aktivizēšanas, Genuine Advantage u.c. murgu, kuri čakarē dzīvi un nejēdzīgi patērē laiku arī godīgiem lietotājiem. Uzinstalē savu iecienītāko distributīvu, nokonfigurē pēc sirds patikas un viss just works!