Little Inferno

Wired apskats lieliski apraksta manu sajūtu karuseli, spēlējot Little Inferno. Cītīgi svilināju mantas, meklēju pareizās sastāvdaļas kombinācijām, smējos par asprātīgajiem mantu aprakstiem, progresēju… Kad beigu beigās tiku līdz finišam, sajutos mazliet neveikli – esmu tērējis laiku, stulbi dedzinot kaut kādas virtuālas mantas.

Es pat teiktu, ka Little Inferno zobojas ne tikai par spēlētājiem un dumjām spēlēm, bet gan par bezsaturīgu laika pavadīšanu viedierīcēs kā tādās. Jā, kamīnam piemīt lielisks izklaides potenciāls, tas spēj pamatīgi aizraut, bet galu galā tā nav vienīgā svarīgā lieta uz pasaules – jāprot tikai atvērt acis.

Lai gan Little Inferno nes cauri pašu spēlētāju, un no malas varētu šķist, kāpēc šādu spēli vispār būtu vērts pirkt un spēlēt, es teiktu, neraugoties uz maskētā vēstījuma klātbūtni, Little Inferno tik un tā ir jautra un aizraujoša. Protams, izstrādātāji daļēji ekspluatē faktu, ka daudziem reālajā dzīvē patīk dedzināt un noraudzīties uz degšanas procesu ugunskurā, kamīnā, vai pat tikai svecē, tomēr “svilināšanas simulators” ir tikai puse no veiksmes receptes. Otra puse ir humors – es tiešām nespēju beigt uzjautrināties par smieklīgajiem tekstiem spēlē. Vienīgais mīnuss, ar ko saskāros, bija tehnisks – Little Inferno pie lieliem ugunskuriem mēdza avarēt, un šajos brīžos nācās arī neatgriezeniski pazaudēt uz mantām iztērēto naudu.

Atšķirībā no Wired apskata autora, es nesteidzos no tālruņa dzēst ārā citas spēles. Jau tā nesanāk dikti bieži neko uzspēlēt, vai nespēlēt vispār?

Angry Birds Stella

Rakstot par spēlēm, raksta virsrakstā visbiežāk norādu spēles nosaukumu, un parasti tā ir OK izvēle, ja raksta saturs ir par iespaidiem no spēles spēlēšanas. Angry Birds Stella gadījumā es mazliet aizdomājos, jo šoreiz būs ne tik daudz par spēli, bet gan par free-to-play jeb freemium modeli kā tādu kopumā.

Ja ir gadījies spēlēt oriģinālo Angry Birds (noteikti, ka ir!), tad Angry Birds Stella ir variācija par tēmu – joprojām ir kaķene, dažādi putniņi un cūkas nocietinājumos. Cūkas ir jālikvidē, izmantojot pēc iespējas mazāku putniņu skaitu un nodarot pēc iespējas lielāku skādi. Šķiet, lielākā atšķirība ir putniņu uzbrukumos – tie ir savādāki nekā Angry Birds, un tos ir jāaktivizē lidojuma laikā.

Tā kā iepriekš no Angry Birds franšīzes biju spēlējis tikai oriģinālo spēli, Angry Birds Stella mani pārsteidza ar to, ka izstrādāji to ir mēģinājuši pakārtot freemium modelim. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka arī oriģinālajā Angry Birds bija reklāmas, un Angry Birds Stella nav gluži tas sliktākais eksemplārs, jo ir neskaitāmas citas spēles, kurās spēlētāju visos iespējamajos veidos mēģina pielauzt maksāt, lai atvieglotu progresēšanu arvien sarežģītākajos līmeņos. Angry Birds Stella freemium modelis ir realizēts tādā kā vieglajā variantā, jo ar visu var tīri labi tikt galā, izmantojot tikai pieejamos putniņus, un, manuprāt, šādi spēlēt ir arī aizraujošāk. Nepacietīgākiem spēlētājiem (vizualizēju bērnus) kaitinoši varētu šķist absolūti liekie un banālie taimeri, kurus var apiet, samaksājot prasīto virtuālo monētiņu skaitu. Kad monētiņas beidzas, tās, protams, nepieciešamajā daudzumā var iegādāties par īstu naudu. Man gan tie taimeri absolūti netraucēja, jo spēli spēlēju īsos piegājienos brīvos brīžos, līdz ar to pat nesanāca ne uz ko speciāli gaidīt.

Laikam jau visinteresantāko pieredzi es guvu, spēlējot šo spēli vairākus gadus kopš tās popularitātes zenīta. Izsakoties angliski, it did not age well. Spriežot pēc spēles nobeiguma, Rovio Entertainment bija plāni attīstīt Angry Birds Stella, taču beigu beigās tie izplēnēja. Kādā brīdī ir pārstājusi strādāt Facebook integrācija, līdz ar to nekādi nav vairs iespējams iegūt trīs ar sacenšanos draugu starpā saistītus sasniegumus. Acīmredzot šī spēle neizrādījās tik populāra, kā sākotnēji tika cerēts, un līdz ar to arī ienākumi no tās nebija pietiekami spīdoši, piespiežot Rovio Entertainment pievērsties nākamajam Angry Birds projektam. Lūk, šādi izskatās izstrādātāja pamesta freemium spēle.

Lifeline

Iespējams, Lifeline spēļu sērija iepatiksies ne kuram katram, taču vismaz pirmo daļu es ieteiktu pamēģināt ikvienam – dodu lielu varbūtību, ka šāda tipa spēli nebūsiet spēlējuši. Un uzsākt spēlēt nav grūti – no spēlētāja tiek sagaidīta tikai lasītprasme angļu vai kādā citā no “lielajām” valodām. Pirkstu veiklība Lifeline spēlēs neko neizšķir.

Spēles gaitā jālasa ir gana daudz, tādā veidā sekojot līdzi spēles varoņa gaitām, un ik pa brīdim ir jāpalīdz pieņemt kādu lēmumu. Būtībā katra Lifeline spēle ir zinātniskās fantastikas darbs ar vairākiem nobeigumiem.

Mani pārsteidza, kā spēles izstrādātāji spēja padarīt pašu tālruni par spēles sastāvdaļu – ziņojumi no spēles varoņa pienāk kā tipiski tālruņa paziņojumi. Respektīvi, spēles varonis kaut ko ilglaicīgi dara, piemēram, šķērso krāteri, un pēc vairākām stundām tev pienāk paziņojums, ka ir ticis galā, un ko nu darīt tālāk – vajag palīdzību. Šis aspekts pamatīgi ievelk spēlē.

Es iegādājos un izspēlēju četras Lifeline spēles, bet vislabāk man patika tieši pirmā – riktīgi labs zinātniskās fantastikas eksemplārs.

Par saturu gan neko nerakstīšu, uzziniet visu paši.

Infinity Loop Premium

Reiz es bez maksas savā īpašumā ieguvu foršu atjautības spēli laika kavēšanai – Infinity Loop Premium, patiesībā tā ik pa brīdim ir pieejama par baltu velti. Spēles uzdevums ir ļoti vienkāršs – rotēt individuālus mozaīkas gabaliņus, līdz visi to gali ir savienoti, un rezultātā izveidojas zīmējums. Apmēram tā:

Tā es bakstīju mozaīku pēc mozaīkas, un tad mani pamazām sāka interesēt atbilde uz jautājumu – ja aprakstā ir minēts, ka Infinity Loop Premium nodrošina 12-14 stundu izpriecu, cik tas ir mozaīku izteiksmē, un vai spēlei ir kaut kāds nobeigums? Īpaši neiespringstot, atbildi uz savu jautājumu es galu galā noskaidroju – kopā ir 432 mozaīkas, un beigas ir šādas:

Google Play Deals apakšreditā es uzzināju, ka šīs spēles ideja patiesībā ir nospiesta no daudz populārākās ∞ Infinity Loop. Pieņemu, Pļavnieki ir pārāk sūra vide oriģinālām idejām, bet es nesūdzos – dāvinātam zirgam zobos neskatās…