Eiropas Savienībā, turklāt Eirozonā ir pilsēta, kur joprojām dzīvas ir šādas tādas normas, kuras pie mums nu jau labu laiku neeksistē. Vai nu aizliegtas ar likumu, vai nu liela daļa sabiedrības raudzītos uz tām ar sķību aci, piemēram, smēķēšana ēstuvju iekštelpās. Es par Zagrebu. Noteikti ne nosodošā formā, drīzāk kā iespēju paraudzīties uz dažādām kultūrām.
Nemāku teikt, vai Rīgas centrā, atjaunojot nama fasādi, būvnormatīvi prasa obligāti nodrošināt drošu gājēju un riteņbraucēju plūsmas nepārtrauktību gar namu; vismaz man tā pēc sajūtām šķiet, jo šādās situācijās vienmēr ir kaut kādi apvedceļi vai pagaidu koka tuneļi. Lūk, Zagrebā tā noteikti nav. Vairākas reizes nonācu situācijā, kad vajadzēja griezties uz otru pusi un iet atpakaļ, jo viss ietves posms gar ēku bija pārtapis par būvlaukumu bez iespējas droši tam tikt garām.
Kā bagāžu uzkrājis velosipēdists mūždien neviļus ievēroju arī pilsētas velo infrastruktūru vai tās neesamību. Veloceliņu, vismaz tajā pilsētas daļā, kur es biju apmeties, nebija daudz, un visi bija ierīkoti uz gājēju rēķina, respektīvi, agrāk tās bija vienkārši nesadalītas ietves. Toties auto stāvvietas ielu malās daudzviet bija nevis paralēli ielai, bet gan slīpi vai pat perpendikulāri, vietām no stāvēšanai novietota auto līdz ēkai gājēju plūsmai atstājot tikai kādu pusotru metru.
Pie sevis nodomāju, ka Zagrebas “pilsētai cilvēkiem” ir krietni daudz vairāk darāmā kā mūsējiem. Zagrebā stabiņu arī vēl nav. 🤭 Bet varbūt tur neviens nemaz par to neiespringst, un ir labi tā, kā ir.
Toties salīdzinājumā ar Rīgu, Zagreba noteikti ir dzīvāka. Bija patīkami vakarā uz ielas joprojām sastapt cilvēkus; ne pārmērīgā daudzumā, bet gan tādā optimālā apjomā, neradot sajūtu, ka pēc plkst. 19 visi pazūd savos mājokļos vai dodas ārpus pilsētas, un ielas paliek pustukšas. Pilsēta tiešām ir arī tās cilvēki.
Nedaudz pabiju arī ārpus Zagrebas: Somborā un Karlovacā. Ar sievu nospriedām, ka Sombora zemās vēsturiskās apbūves un cauri tekošās upītes dēļ ļoti atgādina Kuldīgu. Bezmaz vai abām jāveido sadraudzību.
Diemžēl Karlovacā sanāca trāpīt laikā, kad vecpilsētā notiek ūdenssaimniecības modernizācija. Putekļi, tukšās ielas un mobilie žogi drīzāk mudināja ātrāk meklēt izeju nekā mēģināt kaut ko apskatīt. 🙁
Karlovaca gan tik un tā pamanījās pārsteigt. Iemaldījāmies leļļu teātra festivālā, bērnu daudz, bet tās atrakcijas… Tēvi azartiski sacentās alus glāzes nogādāšanā līdz mutei, izmantojot marionetes vadīšanai līdzīgu uzparikti. Toties sākumskolas vecuma bērniem bija iespēja izmēģināt laimi vienrokas bandīta raustīšanā. Parauj sviru un trīs pieaugušie ar jautrām, neartikulētām skaņām katrs parāda pa attēlam. Es gan neredzēju, pie kādām balvām tika laimētāji. 🙈 Jā, šis man bija konkrēts WTF moments. Spēļu zāles berzē plaukstas, pašiem pat nav sēklas jāsēj.
Gājām tālāk, un uzrāvāmies uz amatieru basi zem klajas debess. Būtu viens, noteikti uz vienu maču un pāris aliņiem šeit arī paliktu.
No labajām lietām vēl varu atzīmēt to, ka svētdienās lielākoties visi veikali ir ciet, arī lielveikalu ķēdes. Pat tad, ja ceļā uz lidostu nācās iztikt bez svaigas bulciņas.
Atbildēt