Little Inferno

Wired apskats lieliski apraksta manu sajūtu karuseli, spēlējot Little Inferno. Cītīgi svilināju mantas, meklēju pareizās sastāvdaļas kombinācijām, smējos par asprātīgajiem mantu aprakstiem, progresēju… Kad beigu beigās tiku līdz finišam, sajutos mazliet neveikli – esmu tērējis laiku, stulbi dedzinot kaut kādas virtuālas mantas.

Es pat teiktu, ka Little Inferno zobojas ne tikai par spēlētājiem un dumjām spēlēm, bet gan par bezsaturīgu laika pavadīšanu viedierīcēs kā tādās. Jā, kamīnam piemīt lielisks izklaides potenciāls, tas spēj pamatīgi aizraut, bet galu galā tā nav vienīgā svarīgā lieta uz pasaules – jāprot tikai atvērt acis.

Lai gan Little Inferno nes cauri pašu spēlētāju, un no malas varētu šķist, kāpēc šādu spēli vispār būtu vērts pirkt un spēlēt, es teiktu, neraugoties uz maskētā vēstījuma klātbūtni, Little Inferno tik un tā ir jautra un aizraujoša. Protams, izstrādātāji daļēji ekspluatē faktu, ka daudziem reālajā dzīvē patīk dedzināt un noraudzīties uz degšanas procesu ugunskurā, kamīnā, vai pat tikai svecē, tomēr “svilināšanas simulators” ir tikai puse no veiksmes receptes. Otra puse ir humors – es tiešām nespēju beigt uzjautrināties par smieklīgajiem tekstiem spēlē. Vienīgais mīnuss, ar ko saskāros, bija tehnisks – Little Inferno pie lieliem ugunskuriem mēdza avarēt, un šajos brīžos nācās arī neatgriezeniski pazaudēt uz mantām iztērēto naudu.

Atšķirībā no Wired apskata autora, es nesteidzos no tālruņa dzēst ārā citas spēles. Jau tā nesanāk dikti bieži neko uzspēlēt, vai nespēlēt vispār?

Angry Birds Stella

Rakstot par spēlēm, raksta virsrakstā visbiežāk norādu spēles nosaukumu, un parasti tā ir OK izvēle, ja raksta saturs ir par iespaidiem no spēles spēlēšanas. Angry Birds Stella gadījumā es mazliet aizdomājos, jo šoreiz būs ne tik daudz par spēli, bet gan par free-to-play jeb freemium modeli kā tādu kopumā.

Ja ir gadījies spēlēt oriģinālo Angry Birds (noteikti, ka ir!), tad Angry Birds Stella ir variācija par tēmu – joprojām ir kaķene, dažādi putniņi un cūkas nocietinājumos. Cūkas ir jālikvidē, izmantojot pēc iespējas mazāku putniņu skaitu un nodarot pēc iespējas lielāku skādi. Šķiet, lielākā atšķirība ir putniņu uzbrukumos – tie ir savādāki nekā Angry Birds, un tos ir jāaktivizē lidojuma laikā.

Tā kā iepriekš no Angry Birds franšīzes biju spēlējis tikai oriģinālo spēli, Angry Birds Stella mani pārsteidza ar to, ka izstrādāji to ir mēģinājuši pakārtot freemium modelim. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka arī oriģinālajā Angry Birds bija reklāmas, un Angry Birds Stella nav gluži tas sliktākais eksemplārs, jo ir neskaitāmas citas spēles, kurās spēlētāju visos iespējamajos veidos mēģina pielauzt maksāt, lai atvieglotu progresēšanu arvien sarežģītākajos līmeņos. Angry Birds Stella freemium modelis ir realizēts tādā kā vieglajā variantā, jo ar visu var tīri labi tikt galā, izmantojot tikai pieejamos putniņus, un, manuprāt, šādi spēlēt ir arī aizraujošāk. Nepacietīgākiem spēlētājiem (vizualizēju bērnus) kaitinoši varētu šķist absolūti liekie un banālie taimeri, kurus var apiet, samaksājot prasīto virtuālo monētiņu skaitu. Kad monētiņas beidzas, tās, protams, nepieciešamajā daudzumā var iegādāties par īstu naudu. Man gan tie taimeri absolūti netraucēja, jo spēli spēlēju īsos piegājienos brīvos brīžos, līdz ar to pat nesanāca ne uz ko speciāli gaidīt.

Laikam jau visinteresantāko pieredzi es guvu, spēlējot šo spēli vairākus gadus kopš tās popularitātes zenīta. Izsakoties angliski, it did not age well. Spriežot pēc spēles nobeiguma, Rovio Entertainment bija plāni attīstīt Angry Birds Stella, taču beigu beigās tie izplēnēja. Kādā brīdī ir pārstājusi strādāt Facebook integrācija, līdz ar to nekādi nav vairs iespējams iegūt trīs ar sacenšanos draugu starpā saistītus sasniegumus. Acīmredzot šī spēle neizrādījās tik populāra, kā sākotnēji tika cerēts, un līdz ar to arī ienākumi no tās nebija pietiekami spīdoši, piespiežot Rovio Entertainment pievērsties nākamajam Angry Birds projektam. Lūk, šādi izskatās izstrādātāja pamesta freemium spēle.

Iesākot jauno velo sezonu

Aptuveni no marta sākuma-vidus pamazām atsāku braukt ar velosipēdu. Protams, bija posmi, kad velosipēdu nācās uz laiku likt malā un atkal pārsēsties vilcienā (sniega un mīnusu dēļ), bet pie katras izdevības pedāļus tomēr centos mīt. Šobrīd jau izskatās, ka plusi ir uz palikšanu, un sabiedrisko transportu atkal izmantošu tikai vēlā rudenī vai ziemā.

Kamēr sals un kamēr sniegs, ne tikai ezim ziemas miegs, bet arī īstais brīdis savest kārtībā pašu velosipēdu. Pērn salīdzinoši garā velo sezona un it sevišķi tās izskaņa atspoguļojās meistara veiktajos darbos. Nomainīta ķēde, kasete un šur tur pa kādai trosei – pierastas standarta lietas pie nobrauktiem tūkstošiem kilometru starp apkopēm. Šoreiz nāca klāt arī papildu darbi – meistars mainīja sāls sabojātās V-veida bremzes un reanimēja priekšējo pārslēdzēju, kas pagājušā gada pašās beigās vienkārši pārstāja darboties. Iepriekš nekad nebiju braucis līdz pat decembra izskaņai; tagad saprotu, kādēļ braukšanai ziemā pieredzējušie iesaka izmantot štruntīgāku velosipēdu – tādu, ko nav dikti žēl, jo nenormālais smilšu un sāls apjoms iekļūst visur un dara savu “darbu”. Vispār servisā man deva labu padomu – sagaidīt pirmās lietavas, kuras kaut aizskalos ja ne visu, tad vērā ņemamu daļu sālījuma. Papildus remontam ziemā arī iegādājos dažus apģērba gabalus. Tagad esmu plānāk ģērbts, bet ir tikpat silti.

Pērnās sezonas sākumā klusībā uzstādīju sev mērķi – nobraukt trīs tūkstošus kilometru. Līdz šim vienas sezonas laikā maksimāli bija sanācis noripināt 2765 km, tāpēc 3K nešķita nekas nereāls, vienkārši ir jābrauc ar velosipēdu, kad ir tāda izdevība. No pirmās rindkopas jau var noprast, ka velosipēds primāri man ir transporta līdzeklis – tikt uz darbu un mājās, aizbraukt pie kāda vai kaut kam pakaļ utt. Šādu pārbraucienu attālumi nav lieli, bet, atsakoties no citu veidu transporta, sanāk braukt gandrīz katru dienu – darba dienās noteikti. Jāsaka, pagājušā gada vasara laika apstākļu ziņā dikti nelutināja, bet es tik un tā spītīgi braucu un rezultātā plānu izpildīju ar uzviju – 3511 km! Tā kā velo dators uzskaita arī kopējo laiku, tad varu piebilst, ka šīs distances pievārēšanai man bija nepieciešamas 182 stundas un sešas minūtes jeb nedaudz vairāk par vienu nedēļu. Ja ne velosipēds, tad lauvas tiesu šī laika es būtu pavadījis vilcienā, autobusā vai auto, un šis fakts man tīk pat vairāk nekā plāna izpilde. Vai es varētu sasniegt arī 4K? Iespējams, bet tad, ņemot vērā manus velo braukšanas paradumus, nesanāktu aiziet atvaļinājumā, jo būtu jākrāj kilometri… Un tas vairs nebūtu forši.

Varbūt ir noliktavā

Interneta veikals Latvijā un neprecīza preču pieejamības informācija – name a more iconic duo. Šodien kārtējo reizi šim faktam guvu apstiprinājumu.

Long story short, uzradās vajadzība pēc jauna LCD monitora. Pēc cītīgas dažādu modeļu izvērtēšanas beidzot izvēlējos to vienu, kas piedāvā vislabāko veiktspējas un cenas attiecību, un nolēmu pasūtīt.

Atveru salidzini.lv, ierakstu modeļa numuru un skatos rezultātus. OK, uzņēmums ar lētāko piedāvājumu salidzini.lv ir pievienots pirms mēneša, bet ir pieci laimīgi pircēji, turklāt monitors ir noliktavā. Tā kā tas ir tikai monitors, un visdrīzāk tas tiks ņemts no kāda vietējā vairumtirgotāja, nodomāju, ka liela starpība, kurā no interneta veikaliem to pērku – nav. Ielieku preci grozā, nopriecājos par bezmaksas piegādi, aizpildu pasūtījuma formu, norādot piegādes adresi un vēlmi maksāt ar norēķinu karti preces saņemšanas brīdī, un pēc brīža saņemu apstiprinājuma e-pasta ziņojumu. Nepaiet ne 15 minūtes, un zvana menedžeris – labdien, diemžēl prece tomēr nav (surprise, surprise), bet mēs varam to pasūtīt – būs jāpagaida kādas sešas dienas. Es – OK, nav problēmu, varu pagaidīt, sūtiet, jo nav gluži tā, ka to monitoru man vajag jau šodien vai rīt. Menedžeris – labi, mēs jums izrakstīsim un nosūtīsim avansa rēķinu, ko vajadzēs apmaksāt. Es – pag, pag, norādīju taču, ka vēlos maksāt preces saņemšanas brīdī! Menedžeris – nu diemžēl mēs tā nevaram, sāk kaut ko taisnoties par grāmatvedību… Zinu, gan jau neviens vairumnieks arī šiem vēl neko nedod bez priekšapmaksas. Es – piedodiet, es jums neko avansā nemaksāšu un pasūtījumu atcēlu.

Tā kā monitora komplektācijā neietilpst Mini DisplayPort – DisplayPort kabelis, bija arī jāmeklē tas. Atkal veru salidzini.lv, atrodu sakarīgu piedāvājumu (arī noliktavā esot 50+), bet… Bet interneta veikalā jau paveras pavisam cita aina – prece neesot pieejama (atkal surprise, surprise) un esot jāzvana. Zvanu, paceļ meitene un diemžēl mani neiepriecina – nav pat zināms, kad tie kabeļi atkal būs pieejami. Galvenais, ka salidzini.lv rezultātos blakus šim ir par desmit centiem dārgāks piedāvājums no mātes uzņēmuma – arī 50+ vienības noliktavā, un pašā interneta veikalā pat precīzs skaits – 68. Es nemaz nemēģināju sūtīt – gan jau beigās piezvanītu tā pati meitene un informētu, ka preces nav.

Turpinot kabeļa sāgu, salidzini.lv atradu tādu piedāvājumu, kur kabelis ir ne tikai interneta veikala piegādātāju noliktavā, bet pat atrodoties pašā veikalā! Iespējams, kāds pircējs pēdējā brīdī ir pārdomājis, un nu viņiem birojā skapītī stāv lieks kabelis, no kā būtu labi tikt vaļā. Nu riktīga win-win situācija! Ilgi nedomādams, kabeli pasūtīju. Pēc neilga laiciņa saņēmu e-pasta ziņojumu:

Labdien, Jānis!

Diemžēl, Jūsu pasūtīta prece beidzās noliktavā. Konkrēti piegādes datumi nav zināmi, tāpēc šobrīd mēs nevaram izpildīt Jūsu pasūtījumu.

Atvainojamies par sagādātajām neērtībām.

Nu kā lai cilvēks rupji nelamājas?