Iesākot jauno velo sezonu

Aptuveni no marta sākuma-vidus pamazām atsāku braukt ar velosipēdu. Protams, bija posmi, kad velosipēdu nācās uz laiku likt malā un atkal pārsēsties vilcienā (sniega un mīnusu dēļ), bet pie katras izdevības pedāļus tomēr centos mīt. Šobrīd jau izskatās, ka plusi ir uz palikšanu, un sabiedrisko transportu atkal izmantošu tikai vēlā rudenī vai ziemā.

Kamēr sals un kamēr sniegs, ne tikai ezim ziemas miegs, bet arī īstais brīdis savest kārtībā pašu velosipēdu. Pērn salīdzinoši garā velo sezona un it sevišķi tās izskaņa atspoguļojās meistara veiktajos darbos. Nomainīta ķēde, kasete un šur tur pa kādai trosei – pierastas standarta lietas pie nobrauktiem tūkstošiem kilometru starp apkopēm. Šoreiz nāca klāt arī papildu darbi – meistars mainīja sāls sabojātās V-veida bremzes un reanimēja priekšējo pārslēdzēju, kas pagājušā gada pašās beigās vienkārši pārstāja darboties. Iepriekš nekad nebiju braucis līdz pat decembra izskaņai; tagad saprotu, kādēļ braukšanai ziemā pieredzējušie iesaka izmantot štruntīgāku velosipēdu – tādu, ko nav dikti žēl, jo nenormālais smilšu un sāls apjoms iekļūst visur un dara savu “darbu”. Vispār servisā man deva labu padomu – sagaidīt pirmās lietavas, kuras kaut aizskalos ja ne visu, tad vērā ņemamu daļu sālījuma. Papildus remontam ziemā arī iegādājos dažus apģērba gabalus. Tagad esmu plānāk ģērbts, bet ir tikpat silti.

Pērnās sezonas sākumā klusībā uzstādīju sev mērķi – nobraukt trīs tūkstošus kilometru. Līdz šim vienas sezonas laikā maksimāli bija sanācis noripināt 2765 km, tāpēc 3K nešķita nekas nereāls, vienkārši ir jābrauc ar velosipēdu, kad ir tāda izdevība. No pirmās rindkopas jau var noprast, ka velosipēds primāri man ir transporta līdzeklis – tikt uz darbu un mājās, aizbraukt pie kāda vai kaut kam pakaļ utt. Šādu pārbraucienu attālumi nav lieli, bet, atsakoties no citu veidu transporta, sanāk braukt gandrīz katru dienu – darba dienās noteikti. Jāsaka, pagājušā gada vasara laika apstākļu ziņā dikti nelutināja, bet es tik un tā spītīgi braucu un rezultātā plānu izpildīju ar uzviju – 3511 km! Tā kā velo dators uzskaita arī kopējo laiku, tad varu piebilst, ka šīs distances pievārēšanai man bija nepieciešamas 182 stundas un sešas minūtes jeb nedaudz vairāk par vienu nedēļu. Ja ne velosipēds, tad lauvas tiesu šī laika es būtu pavadījis vilcienā, autobusā vai auto, un šis fakts man tīk pat vairāk nekā plāna izpilde. Vai es varētu sasniegt arī 4K? Iespējams, bet tad, ņemot vērā manus velo braukšanas paradumus, nesanāktu aiziet atvaļinājumā, jo būtu jākrāj kilometri… Un tas vairs nebūtu forši.

Varbūt ir noliktavā

Interneta veikals Latvijā un neprecīza preču pieejamības informācija – name a more iconic duo. Šodien kārtējo reizi šim faktam guvu apstiprinājumu.

Long story short, uzradās vajadzība pēc jauna LCD monitora. Pēc cītīgas dažādu modeļu izvērtēšanas beidzot izvēlējos to vienu, kas piedāvā vislabāko veiktspējas un cenas attiecību, un nolēmu pasūtīt.

Atveru salidzini.lv, ierakstu modeļa numuru un skatos rezultātus. OK, uzņēmums ar lētāko piedāvājumu salidzini.lv ir pievienots pirms mēneša, bet ir pieci laimīgi pircēji, turklāt monitors ir noliktavā. Tā kā tas ir tikai monitors, un visdrīzāk tas tiks ņemts no kāda vietējā vairumtirgotāja, nodomāju, ka liela starpība, kurā no interneta veikaliem to pērku – nav. Ielieku preci grozā, nopriecājos par bezmaksas piegādi, aizpildu pasūtījuma formu, norādot piegādes adresi un vēlmi maksāt ar norēķinu karti preces saņemšanas brīdī, un pēc brīža saņemu apstiprinājuma e-pasta ziņojumu. Nepaiet ne 15 minūtes, un zvana menedžeris – labdien, diemžēl prece tomēr nav (surprise, surprise), bet mēs varam to pasūtīt – būs jāpagaida kādas sešas dienas. Es – OK, nav problēmu, varu pagaidīt, sūtiet, jo nav gluži tā, ka to monitoru man vajag jau šodien vai rīt. Menedžeris – labi, mēs jums izrakstīsim un nosūtīsim avansa rēķinu, ko vajadzēs apmaksāt. Es – pag, pag, norādīju taču, ka vēlos maksāt preces saņemšanas brīdī! Menedžeris – nu diemžēl mēs tā nevaram, sāk kaut ko taisnoties par grāmatvedību… Zinu, gan jau neviens vairumnieks arī šiem vēl neko nedod bez priekšapmaksas. Es – piedodiet, es jums neko avansā nemaksāšu un pasūtījumu atcēlu.

Tā kā monitora komplektācijā neietilpst Mini DisplayPort – DisplayPort kabelis, bija arī jāmeklē tas. Atkal veru salidzini.lv, atrodu sakarīgu piedāvājumu (arī noliktavā esot 50+), bet… Bet interneta veikalā jau paveras pavisam cita aina – prece neesot pieejama (atkal surprise, surprise) un esot jāzvana. Zvanu, paceļ meitene un diemžēl mani neiepriecina – nav pat zināms, kad tie kabeļi atkal būs pieejami. Galvenais, ka salidzini.lv rezultātos blakus šim ir par desmit centiem dārgāks piedāvājums no mātes uzņēmuma – arī 50+ vienības noliktavā, un pašā interneta veikalā pat precīzs skaits – 68. Es nemaz nemēģināju sūtīt – gan jau beigās piezvanītu tā pati meitene un informētu, ka preces nav.

Turpinot kabeļa sāgu, salidzini.lv atradu tādu piedāvājumu, kur kabelis ir ne tikai interneta veikala piegādātāju noliktavā, bet pat atrodoties pašā veikalā! Iespējams, kāds pircējs pēdējā brīdī ir pārdomājis, un nu viņiem birojā skapītī stāv lieks kabelis, no kā būtu labi tikt vaļā. Nu riktīga win-win situācija! Ilgi nedomādams, kabeli pasūtīju. Pēc neilga laiciņa saņēmu e-pasta ziņojumu:

Labdien, Jānis!

Diemžēl, Jūsu pasūtīta prece beidzās noliktavā. Konkrēti piegādes datumi nav zināmi, tāpēc šobrīd mēs nevaram izpildīt Jūsu pasūtījumu.

Atvainojamies par sagādātajām neērtībām.

Nu kā lai cilvēks rupji nelamājas?

Lifeline

Iespējams, Lifeline spēļu sērija iepatiksies ne kuram katram, taču vismaz pirmo daļu es ieteiktu pamēģināt ikvienam – dodu lielu varbūtību, ka šāda tipa spēli nebūsiet spēlējuši. Un uzsākt spēlēt nav grūti – no spēlētāja tiek sagaidīta tikai lasītprasme angļu vai kādā citā no “lielajām” valodām. Pirkstu veiklība Lifeline spēlēs neko neizšķir.

Spēles gaitā jālasa ir gana daudz, tādā veidā sekojot līdzi spēles varoņa gaitām, un ik pa brīdim ir jāpalīdz pieņemt kādu lēmumu. Būtībā katra Lifeline spēle ir zinātniskās fantastikas darbs ar vairākiem nobeigumiem.

Mani pārsteidza, kā spēles izstrādātāji spēja padarīt pašu tālruni par spēles sastāvdaļu – ziņojumi no spēles varoņa pienāk kā tipiski tālruņa paziņojumi. Respektīvi, spēles varonis kaut ko ilglaicīgi dara, piemēram, šķērso krāteri, un pēc vairākām stundām tev pienāk paziņojums, ka ir ticis galā, un ko nu darīt tālāk – vajag palīdzību. Šis aspekts pamatīgi ievelk spēlē.

Es iegādājos un izspēlēju četras Lifeline spēles, bet vislabāk man patika tieši pirmā – riktīgi labs zinātniskās fantastikas eksemplārs.

Par saturu gan neko nerakstīšu, uzziniet visu paši.

Infinity Loop Premium

Reiz es bez maksas savā īpašumā ieguvu foršu atjautības spēli laika kavēšanai – Infinity Loop Premium, patiesībā tā ik pa brīdim ir pieejama par baltu velti. Spēles uzdevums ir ļoti vienkāršs – rotēt individuālus mozaīkas gabaliņus, līdz visi to gali ir savienoti, un rezultātā izveidojas zīmējums. Apmēram tā:

Tā es bakstīju mozaīku pēc mozaīkas, un tad mani pamazām sāka interesēt atbilde uz jautājumu – ja aprakstā ir minēts, ka Infinity Loop Premium nodrošina 12-14 stundu izpriecu, cik tas ir mozaīku izteiksmē, un vai spēlei ir kaut kāds nobeigums? Īpaši neiespringstot, atbildi uz savu jautājumu es galu galā noskaidroju – kopā ir 432 mozaīkas, un beigas ir šādas:

Google Play Deals apakšreditā es uzzināju, ka šīs spēles ideja patiesībā ir nospiesta no daudz populārākās ∞ Infinity Loop. Pieņemu, Pļavnieki ir pārāk sūra vide oriģinālām idejām, bet es nesūdzos – dāvinātam zirgam zobos neskatās…