Intel BLKDG33TLM

Virsrakstā minētais mātes dēlis, maigi izsakoties, ir diezgan neparasts eksemplārs. OK, fakts, ka tam nav PS/2 portu un iespējas pieslēgt standarta diskešu lasītāju, ir saprotams – tā tomēr ir jau vēsture un USB jau sen ir de facto standarts datoram pieslēdzamajām iekārtām.

Mani pārsteidza pavisam cita lieta – kāpēc Intel nolēma platē integrēt nevis kādu savu, bet gan cita ražotāja izstrādātu IDE kontrolieri? Varat minēt, cik ilgu laiku es vakar patērēju, kamēr sapratu, ka ne tikai SATA, bet arī IDE kontroliera draiveris Windows instalēšanas laikā ir jāiebaro ar disketes palīdzību; pretējā gadījumā licencēšanas noteikumu vietā BSOD, jo tiek pakāsta saikne ar CD lasītāju.

Un, kā izrādās, ja labi pameklē, tad šis efekts ir arī kaut kur aprakstīts.

Saspringta nedēļa

Šonedēļ vairāk vai mazāk visas manas aktivitātes bija saistītas ar divām svarīgām lietām.

Pirmkārt, viena projekta ietvaros atklājās, ka nekorekti funkcionē domēna kontrolieris. Pēc nelielas izpētes konstatēju, ka tam ir nobirusi mapju koplietošana – šāri ir iespējams uztaisīt, taču tai nevar piekļūt, izmantojot UNC ceļu.

Protams, nepieejamas NETLOGON un SYSVOL mapes rada nopietnas problēmas – nestrādājošu Group Policy, nespēju pievienot datorus domēnam utt.

Tā kā risinājums šai problēmai nebija gluži acīmredzams, un man nebija vēlmes eksperimentēt uz produkcijas sistēmas, izveidoju virtuālu mašīnu un atjaunoju uz tās svaigāko domēna kontroliera rezerves kopiju. Jauki, tagad man bija divi domēna kontrolieri ar identiskām problēmām, no kuriem vienu var pēc sirds patikas čakarēt.

Patiesībā tas, ko es vēlējos darīt, bet noraustījos, beigās arī bija risinājums – TCP/IP protokola pārinstalēšana, kam gan sekoja arī neliela reģistra salāpīšana un servera pārstartēšana.

Un jā, otrā lieta – kopā ar vēl 55 censoņiem no ceturtdienas oficiāli varu kabināt savam vārdam un uzvārdam klāt “Mg.sc.comp.”

acpitabl.dat

Vienā mirklī sanāca tā, ka kāds IBM ražojuma produkcijas serveris pēc elektrības pārrāvuma vairs nevēlējās celt augšā Windows. Cieto disku lampiņas mirgo, operētājsistēma it kā lādējas, bet nespēj ielādēties līdz galam. Paskatos iekš Safe Mode – ielādes process apstājas pie faila ar nosaukumu acpitabl.dat.

Continue reading

Vīruss

Vispār es biju uz pakaļas. Un joprojām esmu. Piektdien uz darba datora dabūju vīrusu, galvenais, tā arī vēl neesmu sapratis, no kurienes un kā. Tikai zinu, ka tajā brīdī atvērti tikai bija Firefox un septītā ofisa Outlook. Windows salāpīts līdz pēdējam. Symantec Antivirus Corporate Edition neizdvesa ne skaņas.

Runājos ar kolēģi un, kad pēc sarunas beigām gribēju atvērt kādu lapu, sapratu, ka neveras – gan iekš Firefox, gan Internet Explorer. Pings iet. Pārstartēju, tas pats.

Nu neko darīt, skatījos, kas notiek procesu tabulā. Jā, ir uzradies kaut kāds dīvains process ar nosaukumu V. Kā nokauj, tā atkal startējas. Palaidu Process Explorer, lai uzzinātu kaut ko vairāk par šo mistisko procesu. Izrādās, ka jams slēdzas kaut kādam mistiskam grieķu serverim, un turklāt tiek startēts kā serviss. Meklēju servisu sarakstā, pirmajā brīdī nekas dīvains it kā neuzpeld. Palaidu HijackThis un ieraudzīju, ka pie papildus pieliktajiem servisiem, ir arī serviss ar “svarīgu” nosaukumu Windows Registry Service (viltnieki, ne?). Pāris minūtes Internetā uz otra datora, un konstatēju, ka esmu dabūjis gandrīz divus gadus vecu vīrusu W32/Rbot-YJ. Pārstartēju datoru Safe Mode, iztīrīju no reģistra kreisā servisa informāciju, izdzēsu izpildāmos failus, un no vīrusa vairs nebija ne smakas.