Paturpināšu par manām velosipēdista gaitām.

Pagaidām Jānis – 1, satiksme – 0. Vakar korķī ar stūri nonesu vienam autiņam spoguli. Pats vien bija vainīgs. Nē, nebija tā, ka es spītīgi braucu pa savu vienu metru no brauktuves malas, lai vai kas. Šoreiz stāsts bija par skatīšanos divreiz – viens no rindā stāvošajiem izdomāja piestūrēt tuvāk apmalei, taču neievēroja mani. Trieciens nedaudz izjauca līdzsvaru, taču no velosipēda nenovēlos. Jautrīši ir arī tie, kuri pirms krustojuma mani apsteidz, lai deguna priekšā nogrieztos pa labi.

Vakar braucot mājās, dabūju baigo lietu, un izskatās, ka arī šodien būs tas pats… Vēl baigi nepatīkami ir braukt pretvējā. Vietās, kur droši braucu ar 30 km/h, spēju knapi izspiest līdz 25 km/h.

Nākamnedēļ sola atpakaļ autiņu.

Vakar uz servisu aizvedu auto un izrādījās, ka šādu tādu problēmu atrisināšanai būs nepieciešams ilgāks laiks. Tā kā es jau pirms tam rēķinājos, ka mājās nebraukšu ar auto, bagāžniekā biju iekrāvis ričuku. Tad nu lūk, esmu uz kādu laiku kļuvis par riteņbraucēju. Pēc vakardienas brauciena izrādījās, ka no darba līdz mājām ir ~14,5 km, un šo distanci es varu pieveikt 40 minūtēs. Brauciens uz darbu no rīta bija tik pat ilgs. Neslikti, ņemot vērā, ka tikpat ilgu laiku es pavadu, kamēr tieku cauri visiem sastrēgumiem.

Attieksme no auto vadītājiem gan ir dažāda – cits apdzenot ietur drošu intervālu, cits pusmetra attālumā patraucas garām ar lielu ātrumu, taču vissliktāko izturēšanos novēroju no sabiedriskā transporta un kravas auto šoferu puses – tiem gan nepielec, ka lieli gabarīti nedod tiesības ignorēt velosipēdistus.

Kopumā sajūtas ir labas – it sevišķi, ja patraucies garām garai auto rindai!