Prāgā jau reiz sanāca pabūt divus gadus atpakaļ, šoreiz centos notvert to, ko pagājušajā reizē palaidu garām.

Pirmkārt, vakariņoju tikai krogos. Iegriezos U Medvídků, U Vejvodů un Orlik. Spiedu uz vietējo virtuvi – zupas (vistas un nūdeļu, kartupeļu, ķiploku), klimpas (kartupeļu un maizes), cepts cūkas stilbs (spēju pieveikt tikai 2/3), plus vēl visu skaloju lejā ar alu.

Otrkārt, pabiju Salvadora Dalī un Alfonsa Muhas darbu izstādēs. Nepretendēju uz mākslas pazinēja statusu, bet savi iespaidi man ir. No Salvadora Dalī darbiem būtībā zināju tikai populārāko – pulksteņus, tagad esmu redzējis krietni vien vairāk. Staigājot pa galeriju, ne brīdi nepameta doma – kā kaut ko tādu var vispār izfantazēt? Savukārt Alfonsa Muhas mākslas darbos visvairāk mani izbrīnīja smalkās detaļas, kā arī viņa spēja satriecoši skaisti uzzīmēt sievieti.

Ar ļoti lielu entuziasmu gāju uz Komunisma muzeju. Esmu bijis Okupācijas muzejā Rīgā (un iesaku ikvienam to apmeklēt), taču bija ļoti interesanti uzzināt par dzīvi Varšavas pakta valstī. Čehu un slovāku vēsture 20. gadsimtā ir bijusi ne mazāk traģiska kā latviešiem – arī viņiem pāri ir gājuši gan nacisti, gan komunisti. Muzejs burtiski izved apmeklētāju cauri laikam – sākot ar to, kā komunisti nāca pie varas (čehi un slovāki paši viņus ievēlēja pēc tam, kad krievi patrieca vāciešus), pakāpenisko varas sagrābšanu kompartijas rokās, propagandu, vārda brīvības ierobežošanu, Prāgas pavasari, Janu Palahu, līdz pat komunisma kapitulācijai tautas priekšā. Visu notikumu gaitu pavada attiecīgi eksponāti un instalācijas.

Joprojām fanoju par sabiedrisko transportu Prāgā – ne reizi neizmantoju taksi. No lidostas ar autobusu un tramvaju ļoti ātri tiku līdz viesnīcai. Uz centru braucu ar tramvaju un metro. Vienā ziņā žēl, ka Rīgā padomju laikos neuzbūvēja metro, no otras puses – varbūt labi vien ir. Visdrīzāk, ka arī tuvā vai pat tālā nākotnē Rīgā neieraudzīsim metro – šoreiz gan finansiālu iemeslu dēļ, taču attīstīt tramvaju satiksmi būtu nu ļoooti prātīgi.