Prāgā jau reiz sanāca pabūt divus gadus atpakaļ, šoreiz centos notvert to, ko pagājušajā reizē palaidu garām.

Pirmkārt, vakariņoju tikai krogos. Iegriezos U Medvídků, U Vejvodů un Orlik. Spiedu uz vietējo virtuvi – zupas (vistas un nūdeļu, kartupeļu, ķiploku), klimpas (kartupeļu un maizes), cepts cūkas stilbs (spēju pieveikt tikai 2/3), plus vēl visu skaloju lejā ar alu.

Otrkārt, pabiju Salvadora Dalī un Alfonsa Muhas darbu izstādēs. Nepretendēju uz mākslas pazinēja statusu, bet savi iespaidi man ir. No Salvadora Dalī darbiem būtībā zināju tikai populārāko – pulksteņus, tagad esmu redzējis krietni vien vairāk. Staigājot pa galeriju, ne brīdi nepameta doma – kā kaut ko tādu var vispār izfantazēt? Savukārt Alfonsa Muhas mākslas darbos visvairāk mani izbrīnīja smalkās detaļas, kā arī viņa spēja satriecoši skaisti uzzīmēt sievieti.

Ar ļoti lielu entuziasmu gāju uz Komunisma muzeju. Esmu bijis Okupācijas muzejā Rīgā (un iesaku ikvienam to apmeklēt), taču bija ļoti interesanti uzzināt par dzīvi Varšavas pakta valstī. Čehu un slovāku vēsture 20. gadsimtā ir bijusi ne mazāk traģiska kā latviešiem – arī viņiem pāri ir gājuši gan nacisti, gan komunisti. Muzejs burtiski izved apmeklētāju cauri laikam – sākot ar to, kā komunisti nāca pie varas (čehi un slovāki paši viņus ievēlēja pēc tam, kad krievi patrieca vāciešus), pakāpenisko varas sagrābšanu kompartijas rokās, propagandu, vārda brīvības ierobežošanu, Prāgas pavasari, Janu Palahu, līdz pat komunisma kapitulācijai tautas priekšā. Visu notikumu gaitu pavada attiecīgi eksponāti un instalācijas.

Joprojām fanoju par sabiedrisko transportu Prāgā – ne reizi neizmantoju taksi. No lidostas ar autobusu un tramvaju ļoti ātri tiku līdz viesnīcai. Uz centru braucu ar tramvaju un metro. Vienā ziņā žēl, ka Rīgā padomju laikos neuzbūvēja metro, no otras puses – varbūt labi vien ir. Visdrīzāk, ka arī tuvā vai pat tālā nākotnē Rīgā neieraudzīsim metro – šoreiz gan finansiālu iemeslu dēļ, taču attīstīt tramvaju satiksmi būtu nu ļoooti prātīgi.

Pirmkārt jau Prāga. Ļoti skaista pilsēta kalnainā apvidū. Līdzīgi kā Rīgā, arī Prāgai cauri tek upe (Vltava) un arī ir vecpilsēta (vairākas reizes lielāka). Tūristu vecpilsētā ir daudz pat novembrī (vasarā vispār droši vien ir vāks). Uz ielām dominē Škodas (vietējais ražojums un lētāka ekspluatācija). Protams, ir arī citu marku auto, tomēr auto ziņā čehi nespēj sacensties ar Eiropas Savienības nabadzīgāko valsti Latviju. Iepriecināja sakārtotā sabiedriskā transporta sistēma – pilsēta ir sadalīta zonās, respektīvi, biļetes cena ir atkarīga no tā, cik tālu tu brauc. Man no viesnīcas līdz centram biļete maksāja aptuveni Ls 0,50, attālums bija aptuveni 6-7 km. Tramvaji brauc krietni ātrāk nekā Rīgā, turklāt Prāgā ir arī metro. Braukšanas biļetei ir zonu un laika ierobežojums – principā es varu pārsēsties metro vai autobusā un braukt tālāk ar to pašu biļeti, ja vien es ierakstos zonās un laikā. Darbdienās ar vienu biļeti var braukt 75 min, naktīs un brīvdienās – pusotru stundu. Forši, ja no piepilsētas brauc tikai autobuss, un tiklīdz ir pirmā izdevība, var pārsēsties metro. Turklāt, ja laiks atļauj, ar to pašu biļeti var arī braukt atpakaļ. Sabiedriskā transporta biļetes var nopirkt kioskos, kā arī automātos. Iekāpšanas brīdī transportā vai pie metro stacijas ieejas tās ir jākompostrē (drīzāk jāapdrukā). Arī globālo veikalu un ātrās ēdināšanas restorānu ķēžu Prāgā ir vairāk nekā pie mums. Pirmo reizi savā dzīvē arī apmeklēju ēnu teātri, kas gan vairāk atgādināja luminiscējošo teātri.

Otrkārt – Karlovi Vari. Arī ļoti skaista kūrorta pilsētiņa. Pirmais, kas uzreiz liek par sevi manīt – nenormālais krievu tūristu un ārstēties gribētāju daudzums. Prāgas ielās krievu valoda bija dzirdama krietni retāk. Šāda fenomena dēļ gandrīz katrs pakalpojumu sfērā nodarbinātais arī prot runāt krieviski. Sadzēros karstos minerālūdeņus, kuri tek pa avotiem turpat uz ielas. Minerālūdeņu temperatūras variē no +50 līdz +70 grādiem pēc Celsija. Nopeldējos arī ārējā baseinā. Forši, gaisa temperatūra ir aptuveni +8 grādi, savukārt ūdenī +30 grādi pēc Celsija.

Treškārt – Kutna Hora. Pilsētiņa ar daudziem veciem arhitektūras pieminekļiem. Populārākais apskates objekts ir baznīciņa ar apbedījumu zāli, kuras interjers ir veidots no cilvēku kauliem.

Ceturtkārt – čehu alus, kas viennozīmīgi ir garšīgāks par latviešu alu. Noprovēju Krušovice, Velkopopovický Kozel, Gambrinus un Staropramen alu Velvet. Īpašs ir čehu tumšais alus, kam atšķirībā no mūsējā ir zemāks alkohola daudzums (piemēram, Krušovice un Velkopopovický Kozel ir 3,8%), kas alu padara daudz tīkamāku (nesit cauri spirtu). Regulāri braucēji saka, ka atvedot no Čehijas Krušovice un nopērkot identisku Krušovice alus pudeli pie mums veikalā, ir skaidri jūtama atšķirība. HVZ kāpēc. Šodien pārliecināšos un ziņošu par rezultātiem!

UPDATE: RIMI pirktais Krušovice tumšais alus pēc konsistences ir šķidrāks, respektīvi, Čehijā pirktais alus ir tumīgāks. Garšas ziņā īpaša atšķirība gan nav…

Runājot par cenām, alus pie viņiem ir nedaudz lētāks, arī piena produkti un nekustamais īpašums. Toties degviela un šmotkas un nedaudz dārgākas. Tomēr viduvēji cenas baigi neatšķiras no mūsējām.

Ja proti runāt krieviski, nav grūti arī iebraukt tekstos čehu valodā. Smieklīgs gan vienīgi likās spēļu automātu zāles vārds – herna.