Daudzi zin, ka Blizzard ir diezgan unikāla spēļu kompānija, jo kā saražoja Warcraft, Diablo un Starcraft franšīzes vairāk kā desmit gadus atpakaļ, tā arī joprojām šobaltdien no šīm trim franšīzēm arī slauc savu naudiņu. World of Warcraft ir pasaulē populārākais MMORPG, arī Warcraft III un Starcraft tiek joprojām spēlētas profesionālajos turnīros. Par Starcraft popularitāti Dienvidkorejā lai runā Vikipēdija. Un kā ar Diablo? Ak jā, Diablo…

Diemžēl Diablo II ir pabērna lomā. Blizzard lielo naudu no šīs spēles nopelnīja laikā, kad oriģinālais Diablo II un vēlāk arī papildinājums Lord of Destruction bija svaigi – 2000. un 2001. gadā. Tā kā nekāda abonēšanas maksa par spēlēšanu Battle.net netiek iekasēta, tad Blizzard uz ienākumiem no šīs spēles var cerēt, ja kāds tikai tagad ir izlīdis no mucas vai arī pazaudējis cd-key. Manuprāt, Diablo II arī nav piemērota spēlēšanai turnīros, bet gan “jautrai monstru močīšanai, čara kačāšanai un vērtīgu mantu meklēšanai draugu lokā”.

Rezultātā Blizzard resursi primāri tiek veltīti Warcraft un Starcraft. Lai gan Diablo II, laikam ritot, ir lāpīta, balansēta un dabūjusi arī content patch (1.10), spēle joprojām ir pilna ar caurumiem, kļūdām, botiem, dublētām mantām utt. Protams, var vaimanāt, ka astoņus gadus veca spēle ir pamesta novārtā, taču tā joprojām tiek aktīvi spēlēta.

Un tagad interesantākais. Lai izrādītu pateicības žestu Diablo II spēlētājiem, kamēr tie gaida Diablo III, Blizzard 3. martā paziņoja, ka tiek izstrādāts jauns content patch (1.13), un katrs var izteikt vienu savu karstāko vēlmi, ko vēlētos redzēt šajā ielāpā. Tēma mazāk nekā mēneša laika sasniedza maksimālo ierakstu skaitu; lūk, dažas no vēlmēm:

• lielāka maksimālā izšķirtspēja;
• lielāka un koplietojama lāde;
• lielāka iespēja atrast retās rūnas (populārākais dublēšanas objekts);
• CAPTCHA pret botiem;
• dažu sekunžu nogaidīšanas laiks, pirms spēlētājs var kļūt naidīgs pret citu spēlētāju pilsētā (atrisinātos TPPK problēma);
• “+1 To Teleport” izvākšana no rūnu vārda “Enigma”;
• dažādi balansēšanas priekšlikumi.

Prognozēdami, ka ielāps tūliņ būs gatavs, Blizzard aprīļa vidū paziņo, ka mēneša beigās varētu pat būt ladder reset. Liela daļa ladder spēlētāju beidz spēlēt, jo nav jau vairs jēgas – būs jāsāk no nulles. Taču pēkšņi notiek negaidītais - Warcraft III atklājas nopietna ievainojamība, un pie reizes arī Blizzard attieksme pret Diablo II spēlētājiem.

Darbs pie Diablo II ielāpa tiek uz laiku apturēts, un legacy komandai tiek uzdots lāpīt Warcraft III, kas beigās velkas līdz pat septembrim. Visus šos sešus mēnešus ir absolūti minimāla komunikācija no Blizzard. Par jauno ielāpu ir zināms tikai tas, ka:

• būs lielāka lāde;
• varēs pārspecializēt prasmes.

Laika gaitā tiek izveidots pat īpašs Diablo II Test Realm (kaut gan test realm vēl nav) forums, jo 95% tēmu Battle.net Diablo II forumos ir par 1.13 un vispārējo neapmierinātību par lietām.

Lai gan epopeja vēl nav galā, domāju, ka Blizzard jau tagad ir guvusi pamatīgu mācību, kā turpmāk mijiedarboties ar saviem spēlētājiem. Manuprāt, viss būtu bijis mierīgāk, ja Blizzard būtu vairāk runājusi – tieši informācijas trūkums radīja neziņu un dusmas spēlētājos.

Gaidu 1.13!

Kad būšu izspēlējis visu, ko vien var izspēlēt, ļoti iespējams, ka iepirkšu noveles, jo aiz spēles ir baigi ciešs zinātniskās fantastikas sižets, kas, manuprāt, arī ir viens no iemesliem spēles lielajiem panākumiem.

Un jā, jauns dators tiks iepirkts, kad klajā nāks StarCraft II.

Ja tik vien sieva saprastu manu entuziasmu…

Katra spēļu konsoļu emulēšanas programma visbiežāk koncentrējas tikai ap vienas noteiktas spēļu konsoles darbības atdarināšanu, savukārt spēļu automātu emulēšanas programmas parasti apkopo uzreiz vairākas spēļu automātu sistēmas, piemēram, MAME (Multiple Arcade Machine Emulator).

Emulēšanas programmatūras izstrādi varētu salīdzināt ar Microsoft Office bināro failu formātu atbalsta ieviešanu OpenOffice.org vai atvērtā pirmkoda draiveru izstrādi ATI un NVIDIA video kartēm – arī konsoļu un spēļu automātu sistēmu ražotāji tehnisko specifikāciju dokumentāciju tur slepenībā, turklāt nesenā pagātnē ir arī sākuši īpaši rūpēties, lai reversā inženierija būtu ļoti apgrūtinoša, talkā ņemot datu šifrēšanu un aparatūras pašiznīcināšanos (ja tiek mēģināts nesankcionēti iejaukties tās darbībā).

CPS-3 (Capcom Play System 3) ir viena no šādām spēļu automātu sistēmām. Tās darbības princips ir sekojošs: pēc aparatūras startēšanas šifrētā spēle no kompaktdiska tiek ielasīta operatīvajā atmiņā, un tad tā tiek atšifrēta ar atslēgu, kas atrodas drošības kasetnē. Tikai pēc šī procesa ir iespējams spēlēt spēli. Ja notiek mēģinājums nesankcionēti iejaukties drošības kasetnes darbībā, atslēga tiek nodzēsta, un drošības kasetne ir metama miskastē.

CPS-3 tika izstrādāta 1996. gadā, taču tikai tagad ir salauzta tās šifrēšana. CPS-3 gan ir tikai sešas spēles, taču KĀDAS spēles! Man jau visvairāk siekalas tek par visu Street Fighter III sēriju. Principā šifrēšanas algoritmu aptuveni divos līdz trīs mēnešos (spriežot pēc bloga) atkoda Andreass Naivs, pirms tam kopā ar Nikolā Salmoria tiekot galā arī ar šifrēšanas algoritmu Capcom iepriekšējās paaudzes spēļu automātu sistēmai CPS-2.

Protams, ar šifrēšanas salaušanu vien nepietiek, jo vēl ir jārealizē arī pati CPS-3 emulēšana, taču jebkurā gadījumā puse no darba ir padarīta.

Shoryuken!

Tipiska situācija: pirkt galddatoru vai klēpjdatoru? Tipiski apsvērumi: galddatoram ir labāka cenas/veiktspējas attiecība, toties ar klēpjdatoru tu vari strādāt jebkur, un tavi dati vienmēr ir tev līdzās. Protams, vēl jau ir stereotips, ka klēpjdators nozīmē atteikšanos no spēlēm ar augstām prasībām pret dzelzi (lai gan patiesībā izgāžot nopietnu kāpostu, savā īpašumā ir iespējams arī iegūt klēpjdatoru, kas spēj normāli dzenāt arī jaunākās paaudzes spēles). Ir vēl viens trūkums, kuru mūždien “piešuj” klēpjdatoriem – reāli tikai RAM un cietnim ir iespējams veikt upgrade. Teorētiski ir iespējams arī nomainīt CPU, bet tas visdrīzāk nozīmēs warranty void. Šo un to ir iespējams arī paplašināt – piespraust papildu displeju, saštekerēt USB ligzdās ārējo klavieri, peli, CD/DVD rakstīkli utt., vai arī iestūķēt kādu Wi-Fi adapteri PCMCIA slotā. Turklāt arī skaņas lauciņā nav gluži bēdu ieleja, jo Creative piedāvā gan caur PCMCIA slotu, gan caur USB pieslēdzamas skaņas kartes. Kā redzams, nav jau tā, ka kādu klēpjdatoru nopirki, tādu arī lietosi, līdz nomainīsi pret citu. Bet ko es nepieminēju? Ak jā, video karti!

Lūk, šajā lauciņā krietnu brīdi ir bijis liels klusums, taču laiki mainās, un arī klēpjdatori kļūst arvien jaudīgāki, pat tik jaudīgi, ka konfigurācijas zem Ls 1000 lielākajā daļā gadījumu spēj laist ne tikai biroja programmatūru, bet, ja video karte atļautu, arī modernas spēles.

Šo video kartes problēmu drīz vien atrisinās ASUS XG Station, kas principā ir caur ExpressCard slotu piespraužams ārējs PCI Express slots. Atnāc mājās, izvelc klēpjdatoru, piespraud XG Station, kas ir savienots ar ārējo monitoru, piespraud USB klavieri un peli, un spēles var sākties! XG Station komplektā nāk arī pseido 5.1 skaņa (kas patiesībā varēja arī nebūt, jo labākas lietas ir pieejamas jau no Creative), kā arī mazs displejs ar dažādu rādītāju informāciju un kņopi video kartes veiktspējas regulēšanai.

Izskatās, ka ASUS šo brīnumu tirgos kopā ar video karti, taču aktuāli paliek jautājumi, vai tajā varēs spraust arī citu ražotāju video kartes un galu galā, cik tas maksās?

Šeit būs arī pāris bildītes:

Vienīgi žēl, ka manam trusty IBM ThinkPad T42 nav ExpressCard slotu…