Spēlēt vienam pašam bija aizraujoši, divatā – vēl aizraujošāk, un vēl lielāks bija mans pārsteigums, kad reiz nejauši aktivizēju Super Axel čītu (par kura esamību neko pirms tam nezināju).

Surprise, surprise, bet izrādās, ka es neesmu vienīgais, kam patīk SoR. Starp šādiem cilvēkiem ir arī tādi, kuriem pašiem ir nepieciešamās prasmes izstrādāt spēles. Tā arī pirms astoņiem gadiem radās Streets of Rage Remake (SorR) projekts (saite nestrādā, bandwidth limit exceeded). Pāris gadus atpakaļ novilku betu, biju patīkami pārsteigts par kvalitāti (iedomājieties Transport Tycoon Deluxe un OpenTTD) un gaidīju gala versiju. Kādu pusgadu atpakaļ vēl paskatījos, vai neesmu neko palaidis garām, bet spēle joprojām bija izstrādes stadijā. Vakar atkal nejauši atcerējos par SorR, un nolēmu pārbaudīt, vai ir kas jauns, taču saņēmu to pašu bandwidth exceeded paziņojumu. OK, ņemam talkā Google cache. Un tik tiešām, ne bez iemesla šļauka ir iztukšota – 3. aprīlī iznāca SorR gala versija.

Pārskrēju pāri lapai, bet neatradu nevienu lejupielādes saiti. Un šajā brīdī iesaistās SEGA. Var jau SEGA saprast – lai gan izstrādātāji apgalvo, ka nav nodarbojušies ar oriģinālo spēļu reverse engineering, un SorR ir bezmaksas, “Streets of Rage” ir SEGA preču zīme, un spraiti ir vairāk kā līdzīgi oriģināliem. Loģiski, ka īsi pēc SorR gala versijas izziņošanas izstrādātāji saņēma takedown notice, un bija spiesti attiecīgi rīkoties.

It kā jau nekas neparasts, bet daži jautājumi paliek neatbildēti (par ko ir cepiens daudzās spēlēm veltītās lapās). No tiem galvenais jau laikam būs šis – kādēļ SEGA astoņus gadus pacietīgi gaidīja, līdz SorR dabūs “final” birku? Principā SorR projektu SEGA varēja jau apturēt sen atpakaļ, jo spēlējamas betas bija pieejamas labu laiku pirms gala versijas. Neticu, ka SEGA nezināja par SorR eksistenci; tā vietā būtu labāk noalgojuši talantus un uztaisījuši telefonā spēlējamu spēli.

Lieki piebilst, ka internetos nekas tāpat vien nepazūd, un spēli var dabūt jūsjauzinātkur.

Daudzi zin, ka Blizzard ir diezgan unikāla spēļu kompānija, jo kā saražoja Warcraft, Diablo un Starcraft franšīzes vairāk kā desmit gadus atpakaļ, tā arī joprojām šobaltdien no šīm trim franšīzēm arī slauc savu naudiņu. World of Warcraft ir pasaulē populārākais MMORPG, arī Warcraft III un Starcraft tiek joprojām spēlētas profesionālajos turnīros. Par Starcraft popularitāti Dienvidkorejā lai runā Vikipēdija. Un kā ar Diablo? Ak jā, Diablo…

Diemžēl Diablo II ir pabērna lomā. Blizzard lielo naudu no šīs spēles nopelnīja laikā, kad oriģinālais Diablo II un vēlāk arī papildinājums Lord of Destruction bija svaigi – 2000. un 2001. gadā. Tā kā nekāda abonēšanas maksa par spēlēšanu Battle.net netiek iekasēta, tad Blizzard uz ienākumiem no šīs spēles var cerēt, ja kāds tikai tagad ir izlīdis no mucas vai arī pazaudējis cd-key. Manuprāt, Diablo II arī nav piemērota spēlēšanai turnīros, bet gan “jautrai monstru močīšanai, čara kačāšanai un vērtīgu mantu meklēšanai draugu lokā”.

Rezultātā Blizzard resursi primāri tiek veltīti Warcraft un Starcraft. Lai gan Diablo II, laikam ritot, ir lāpīta, balansēta un dabūjusi arī content patch (1.10), spēle joprojām ir pilna ar caurumiem, kļūdām, botiem, dublētām mantām utt. Protams, var vaimanāt, ka astoņus gadus veca spēle ir pamesta novārtā, taču tā joprojām tiek aktīvi spēlēta.

Un tagad interesantākais. Lai izrādītu pateicības žestu Diablo II spēlētājiem, kamēr tie gaida Diablo III, Blizzard 3. martā paziņoja, ka tiek izstrādāts jauns content patch (1.13), un katrs var izteikt vienu savu karstāko vēlmi, ko vēlētos redzēt šajā ielāpā. Tēma mazāk nekā mēneša laika sasniedza maksimālo ierakstu skaitu; lūk, dažas no vēlmēm:

• lielāka maksimālā izšķirtspēja;
• lielāka un koplietojama lāde;
• lielāka iespēja atrast retās rūnas (populārākais dublēšanas objekts);
• CAPTCHA pret botiem;
• dažu sekunžu nogaidīšanas laiks, pirms spēlētājs var kļūt naidīgs pret citu spēlētāju pilsētā (atrisinātos TPPK problēma);
• “+1 To Teleport” izvākšana no rūnu vārda “Enigma”;
• dažādi balansēšanas priekšlikumi.

Prognozēdami, ka ielāps tūliņ būs gatavs, Blizzard aprīļa vidū paziņo, ka mēneša beigās varētu pat būt ladder reset. Liela daļa ladder spēlētāju beidz spēlēt, jo nav jau vairs jēgas – būs jāsāk no nulles. Taču pēkšņi notiek negaidītais - Warcraft III atklājas nopietna ievainojamība, un pie reizes arī Blizzard attieksme pret Diablo II spēlētājiem.

Darbs pie Diablo II ielāpa tiek uz laiku apturēts, un legacy komandai tiek uzdots lāpīt Warcraft III, kas beigās velkas līdz pat septembrim. Visus šos sešus mēnešus ir absolūti minimāla komunikācija no Blizzard. Par jauno ielāpu ir zināms tikai tas, ka:

• būs lielāka lāde;
• varēs pārspecializēt prasmes.

Laika gaitā tiek izveidots pat īpašs Diablo II Test Realm (kaut gan test realm vēl nav) forums, jo 95% tēmu Battle.net Diablo II forumos ir par 1.13 un vispārējo neapmierinātību par lietām.

Lai gan epopeja vēl nav galā, domāju, ka Blizzard jau tagad ir guvusi pamatīgu mācību, kā turpmāk mijiedarboties ar saviem spēlētājiem. Manuprāt, viss būtu bijis mierīgāk, ja Blizzard būtu vairāk runājusi – tieši informācijas trūkums radīja neziņu un dusmas spēlētājos.

Gaidu 1.13!

Giotto’s Rocket-air Blower

Vienu dienu pamanīju, ka uz skatu meklētāja stikliņa ir nosēdies paliels puteklis. Tā kā zināju, ka fotoaparāta iekšienē ar pirkstiem aiztikt neko nedrīkst, un no elpas mitruma puteklis var arī pielipt, palasīju internetus un noskaidroju, ka putekļus no sensora un citām “neaizskaramām” vietām ļoti efektīvi nost dabū gaisa baloniņš. Turklāt tieši šis amizantā izskata ražojums ir visiecienītākais fotogrāfu vidū, jo tam piemīt spēcīga, koncentrēta gaisa strūkla, un gaisu tas ierauj caur aizmuguri (neiesūcot atpakaļ tikko nopūstos putekļus).

Pasūtīju eBay par 4,5 USD ar visu piegādi (Latvijā maksā Ls 15), un tiešām, putekli žigli dabūju nost.

Canon EF 50mm f/1.8 II

Ilgi domāju, kādu varētu paņemt nākamo objektīvu, līdz nonācu pie secinājuma, ka daudz bildēju krēslā un mākslīgā apgaismojumā, turklāt ar nifty fifty (plastic fantastic) nu nekādi nevar iegrābties.

Šī objektīva lielākais pluss neapšaubāmi ir f/1.8, kas ļauj dabūt ļoti īsus eksponēšanas laikus ierobežotas gaismas apstākļos. Turklāt pie šāda diafragmas atvēruma ir ieteicams izmantot tikai vienu autofokusa punktu, jo ar visiem deviņiem ir pavisam viegli panākt, ka asuma dziļums ir ne tur, kur bija iecerēts.

Otrais pluss, ko pamanīju, krietni vien asākie attēli, salīdzinājumā ar komplektā nākušo objektīvu.

Protams, ir arī savi mīnusi, lai gan es skaidri apzinājos, uz ko eju.

Pirmo mīnusu drīzāk varētu attiecināt uz manu fotoaparātu, respektīvi, tā kā Canon EOS 450D ir APS-C sensors, tad 50mm objektīvs uz mana fotoaparāta ir kā 80mm objektīvs uz pilna kadra DSLR. Rezultātā telpās bieži vien jābūt pieplakušam pie sienas, lai fotografējamais objekts ielīstu kadrā.

Otrkārt, šis nav zūmobjektīvs, līdz ar to jāzūmo ir ar kājām. Jāsaka, šāds aspekts vismaz mani personīgi vairāk disciplinē, un es vairs nefotografēju visu pēc kārtas.

Internetos lasīju, ka daudzi sūkstās par plastmasas konstrukciju, trauslumu, skaļo ne-USM motoru, piecstūraino bokeh, bet kamōn, nevajag mest objektīvu zemē, turklāt, lai par šādu cenu (nopirku eBay par 108 USD ar visu piegādi, Latvijā GNT tirgo par Ls 62,50 + PVN) dabūtu tik pienācīgu optikas kvalitāti, uz šādiem tādiem kompromisiem ir jāiet.

Jebkurā gadījumā esmu dikti laimīgs par pirkumu.

Premium Digital Grey Kard

Vienu dienu palasīju par baltā balansu un sapratu, kāpēc manis telpās bildētās fotogrāfijas krāsu ziņā stipri atšķiras no realitātes. Izrādās Auto White Balance ļoti bieži kļūdās, un arī pārējie režīmi nav diez ko precīzi. Risinājums – Custom White Balance, taču staipīt līdzi baltu lapu uz vietām, kur nav pietiekami lielu baltu objektu, lai aizpildītu kadru šablona vajadzībām, man nešķita diez ko ērti.

Alternatīva – fotografēt RAW + pēcapstrāde, un izmantot ExpoDisc, WhiBal vai Digital Grey Kard.

ExpoDisc es atmetu uzreiz dārgo izmaksu dēļ. Lai gan produkts pēc visa spriežot ir ļoti labs, diemžēl viena diametra filtrs neder visiem objektīviem…

Savukārt WhiBal un Digital Grey Kard būtībā ir identiski produkti, tikai pēdējais ir lētāks (man sanāca nepilni 24 USD ar piegādi). Lietošanu var apgūt WhiBal video instrukcijās.

Šī mantiņa gan nav vēl atceļojusi, bet lieku ļoti lielas cerības, ka dikti noderēs.

Nobeigšu šo ierakstu jau atkal ar atziņu, cik izdevīgi ir iepirkties ārzemju Interneta veikalos. Spilgtākais piemērs šoreiz ir sešas reizes lētākais Giotto’s Rocket-air Blower. Protams, bikses es eBay nepirktu, taču arvien biežāk salīdzinu cenas pie mums un ārzemēs.

Kā es zinu, ko pirkt? Manā gadījumā konkrēta spiningošanas loriņa izvēles pamatā vispirms jau ir atziņas no iepriekšējās sezonas, pēc tam nāk iegūtās gudrības no preses, Interneta resursiem, TV raidījumiem un filmām. Šis un tas arī nokalpo vai beidzas.

Iepērkos pārsvarā eBay. ASV, Kanādas, Lielbritānijas, Īrijas, Vācijas un Francijas eBay ir plašs makšķerēšanas preču klāsts, un tā kā ziema ir gara, ir iespējams atrast labas lietas par lētu naudu.

Šoziem eBay nopirku:

• divas spoles ar Berkley Fireline Crystal auklu (divas ar pusi reizes lētāk nekā Latvijā);
• Mepps Piker Kit vizuļu komplektu (šķita interesants asorti);
• Rapala saulesbrilles ar polarizētām lēcām (vecajām pazuda vienas kājiņas gumija);
• trīs Fladen šūpiņus (vienu Nidingen Flash un divus Utö Vass);
• 19 mazlietotus dažādu ražotāju šūpiņus.

Pēdējās divas preces vēl ir ceļā uz Latviju.

Šādas tādas atziņas esmu guvis arī par eBay. Kārtējo reizi pierādījās, ka auction sniping ir pats efektīvākais solīšanas veids – noskatītajai precei sekojam līdzi My eBay, un pēdējās desmit sekundēs uzliekam maksimālo summu, ko esam gatavi atdot. Solīšana ātrāk ir tikai lieka preces sadārdzināšana. Sapratu, ka ir vērts jautāt tirgotājiem par preces sūtīšanu uz Latviju pat tad, ja prece, piemēram, tiek sūtīta tikai uz ASV. Šādi tiku pie Mepps Piker Kit un Fladen šūpiņiem.

Paskatījos arī brāļu Ščerbakovu filmas par copes teoriju un uzzināju ļoti daudz interesantas informācijas, rezultātā paša spēkiem arī nomainīju vecā spininga spicītes riņķi (izrādījās ļoti elementāri).

Šis un tas vēl ir jāiepērk vietējos veikalos, ieskaitot makšķerēšanas karti, taču pa lielam esmu gatavs. Ne asakas!

Reiz braucot mājup, noklausījos radio pārraidi, kurā tika intervēts Roberto Saviano - autors grāmatai, uz kā pamata ir balstīta filma. Dzīvībai izteikto draudu dēļ Roberto Saviano ir pametis Itāliju un atrodas pastāvīgā drošības iestāžu uzraudzībā. Autors intervijā norādīja, ka liela daļa cilvēku (kā spilgts piemērs tika minēti ziemeļeiropieši) nemaz nesaprot, ko nozīmē mafija; šis vārds viņos rosina drīzāk romantiskas sajūtas, nevis bailes.

Nesen pavīdēja arī ziņas, ka saistībā ar Kamorru ir arestēts jau trešais filmas aktieris(!) un mafijā ietilpstošā Kasalesi klana augstu stāvošs biedrs, kurš it kā esot pieminēts arī Saviano grāmatā. Atcerējos arī par Neapoles atkritumu krīzi 2007. gada beigās. Šādi fakti vēl jo vairāk ieintriģēja noskatīties Gomorra.

Filmai tā īsti nav ne sākuma, ne beigu – tā vienkārši ataino Kamorru neilgā laika posmā. Kompensācijas ieslodzīto mafijas biedru ģimenēm, savstarpējā izrēķināšanās, plus vēl narkotikas, ieroči, atkritumu bizness, ekskluzīvā apģērba darināšana – laikam Neapolē un tās apkārtnē nav nekā, kam nebūtu pieskāries mafijas pirksts. Nespēlēsi pēc noteikumiem – zaudēsi visu. Savā ziņā tiešām grūti noticēt, ka valstī ar pietiekami augstu labklājības līmeni pastāv šāda problēma. Turklāt Kamorra nav nebūt vienīgais organizētās noziedzības grupējums Itālijā.

Iesaku noskatīties, kaut vai Skārletas Johansones momenta dēļ.

Aizbraucām līdz Kaņierim – tur arī pilns ar mašīnām, veči rosās, mātes valodiņa katra teikuma galā. Stāvam rindā pēc laivas. Pienāk mūsu kārta – saku: “Vajag laivu, divas makšķerēšanas atļaujas.” Laivu bāzes onka sēž un bola acis. Vārds pēc vārda, un izrādās, ka visas laivas jau ir rezervētas iepriekš – dod tikai tiem, kuri ir uz lapiņas. To, ka laivu var rezervēt, zināju un mēģināju arī darīt, taču uz maniem zvaniem neviens piektdien neatbildēja.

Neliels aplauziens, bet tā kā Kaņieris nav vienīgais Latvijas ezers, braucām tālāk uz Engures ezeru. 40 km, Ls 10 un jau airējāmies ezerā no laivu bāzes, kas atrodas ezera dienvidu daļā. Pēdējo reizi Engures ezerā biju pirms kādiem 12 gadiem, un arī rudenī. Tāpat kā toreiz, ik pa laikam atskan šāvieni – putnu medības norit pilnā sparā. Gulbju arī daudz – saskaitījām vismaz 30.

Engures ezers ir ļoti sekls, un tā kā manā kastē nav pretzāļu vizuļu, vairāk kā pusē gadījumu pēc metiena nācās no āķiem ņemt nost saķērušās zāles. Vienu brīdi pat aizkuģojām līdz vietai, kur dibenā bija lieli laukakmeņi (acīmredzot saglabājušies no laikiem, kad Engures ezers vēl bija Rīgas jūras līcis). Glābiņš no zālēm bija no tēva aizlienētā pretzāļu karote, ar ko kopumā spiningoju visvairāk, un dabūju arī vienīgo dienas lomu – četrkilogramīgu zaļsvārci. Tas arī bija vienīgais sitiens pa visu dienu, un reizē arī lielākā manis jebkad izvilktā līdaka.

Patinam desmit gadus uz priekšu – stāv Jānis Sapņu fabrikā un smaida kā mazs bērns, jo ir piepildījis kārtējo sapni – redzējis uzstājamies AIR. “All I Need” gan nedzirdēja, jo vakar nebija kam dziedāt vokālu.

Vakar arī pirmo reizi stāvēju pusstundu rindā uz garderobi. Jāatzīst, pirms koncerta ieraugot tikai divus garderobistus uz to pūli, sapratu, ka pēc koncerta būs EPIC WARDROBE FAIL. Bet nu tas tā, klausāmies un skatāmies “All I Need”:

Līdz šim es biju tīri apmierināts ar savu iepriekšējo fotoaparātu – Fujifilm FinePix S5500 Zoom, taču nesen sāka čakarēties zibspuldze (sāka bliezt pārāk stipri), un serviss atbildēja, ka remonts maksās Ls 30-35 (ja tiešām ir jāmaina zibspuldze). Turklāt nesen mūs ar sievu un puiku smuki sabildēja sievas draudzene, kurai fotografēšana ir piepelnīšanās veids. Protams, pēc šādas sesijas mūsos sāka rosīties domas, vai tiešām nav īstais brīdis nomainīt pašreizējo ziepju trauku SLR kameras paskatā pret kaut ko labāku.

Rezultātā kārtīgi izstudēju dpreview.com un vēl kaudzi resursu, un galu galā nonācu pie secinājuma – ja ir jāizvēlas starp iesācēju līmeņa DSLR kamerām – jāņem Canon EOS 450D. Pirku komplektu ar kit lēcu – par savu cenu tā piedāvā tīri pieklājīgas iespējas, turklāt varēšu arī saprast, ko vēlos tālāk. Veco fotoaparātu izmantošu īsu filmiņu uzņemšanai.

Tātad, kas ir manā rīcībā?

Pirmajā piegājienā nopirku:

• Canon EOS 450D komplektā ar kit lēcu;
• SanDisk Extreme® III SDHC 8GB atmiņas karti;
• Canon somu.

Pirku no GNT, dabūju pat nelielu atlaidi, arī somu iedeva par smieklīgu cenu. Kopā nepilni Ls 473. Sanāk nedaudz mazāk nekā Artim, un visdrīzāk, ja ņemtu Kingston atmiņas karti, būtu vēl par aptuveni desmit latiem lētāk. Anyway, izbrīna fakts, cik mazu uzcenojumu tomēr atļaujas likt Interneta veikali, ņemot vērā, ka es tomēr pirku no vairumtirgotāja, bet Artis – no mazumtirgotāja.

Sieva vēlējās nedaudz palasīt, Rozē par aptuveni Ls 16 nopirku arī grāmatu – Džona Hedžko “Fotografēšanu”. Pēc pirmā pirkstu nospieduma uz stikla ieskrēju Pulkveža Brieža ielas foto veikaliņā un par trīs ar pusi latiem nopirku lēcas tīrīšanas komplektiņu.

Nu aptuveni tā. Arī esmu ierakstījies zem Ls 500. Protams, ar to nekas nebeidzas, bet pagaidām pietiks.