Viena no manām skolas laika iecienītākajām spēļu sērijām neapšaubāmi ir Streets of Rage (SoR). Ja atmiņa neviļ, tad pirmoreiz spēlēju otro daļu, vēlāk iznāca trešā un beigu beigās arī tiku pie pirmās. Otrā pie mums laikam bija pieejama angļu valodā, bet pirmā un trešā japāņu valodā (te bija problēmas atbilžu izvēli dialogos).
Spēlēt vienam pašam bija aizraujoši, divatā – vēl aizraujošāk, un vēl lielāks bija mans pārsteigums, kad reiz nejauši aktivizēju Super Axel čītu (par kura esamību neko pirms tam nezināju).
Surprise, surprise, bet izrādās, ka es neesmu vienīgais, kam patīk SoR. Starp šādiem cilvēkiem ir arī tādi, kuriem pašiem ir nepieciešamās prasmes izstrādāt spēles. Tā arī pirms astoņiem gadiem radās Streets of Rage Remake (SorR) projekts (saite nestrādā, bandwidth limit exceeded). Pāris gadus atpakaļ novilku betu, biju patīkami pārsteigts par kvalitāti (iedomājieties Transport Tycoon Deluxe un OpenTTD) un gaidīju gala versiju. Kādu pusgadu atpakaļ vēl paskatījos, vai neesmu neko palaidis garām, bet spēle joprojām bija izstrādes stadijā. Vakar atkal nejauši atcerējos par SorR, un nolēmu pārbaudīt, vai ir kas jauns, taču saņēmu to pašu bandwidth exceeded paziņojumu. OK, ņemam talkā Google cache. Un tik tiešām, ne bez iemesla šļauka ir iztukšota – 3. aprīlī iznāca SorR gala versija.
Pārskrēju pāri lapai, bet neatradu nevienu lejupielādes saiti. Un šajā brīdī iesaistās SEGA. Var jau SEGA saprast – lai gan izstrādātāji apgalvo, ka nav nodarbojušies ar oriģinālo spēļu reverse engineering, un SorR ir bezmaksas, “Streets of Rage” ir SEGA preču zīme, un spraiti ir vairāk kā līdzīgi oriģināliem. Loģiski, ka īsi pēc SorR gala versijas izziņošanas izstrādātāji saņēma takedown notice, un bija spiesti attiecīgi rīkoties.
It kā jau nekas neparasts, bet daži jautājumi paliek neatbildēti (par ko ir cepiens daudzās spēlēm veltītās lapās). No tiem galvenais jau laikam būs šis – kādēļ SEGA astoņus gadus pacietīgi gaidīja, līdz SorR dabūs “final” birku? Principā SorR projektu SEGA varēja jau apturēt sen atpakaļ, jo spēlējamas betas bija pieejamas labu laiku pirms gala versijas. Neticu, ka SEGA nezināja par SorR eksistenci; tā vietā būtu labāk noalgojuši talantus un uztaisījuši telefonā spēlējamu spēli.
Lieki piebilst, ka internetos nekas tāpat vien nepazūd, un spēli var dabūt jūsjauzinātkur.
Vienu dienu pamanīju, ka uz skatu meklētāja stikliņa ir nosēdies paliels puteklis. Tā kā zināju, ka fotoaparāta iekšienē ar pirkstiem aiztikt neko nedrīkst, un no elpas mitruma puteklis var arī pielipt, palasīju internetus un noskaidroju, ka putekļus no sensora un citām “neaizskaramām” vietām ļoti efektīvi nost dabū gaisa baloniņš. Turklāt tieši šis amizantā izskata ražojums ir visiecienītākais fotogrāfu vidū, jo tam piemīt spēcīga, koncentrēta gaisa strūkla, un gaisu tas ierauj caur aizmuguri (neiesūcot atpakaļ tikko nopūstos putekļus).
Ilgi domāju, kādu varētu paņemt nākamo objektīvu, līdz nonācu pie secinājuma, ka daudz bildēju krēslā un mākslīgā apgaismojumā, turklāt ar nifty fifty (plastic fantastic) nu nekādi nevar iegrābties.
Vienu dienu palasīju par baltā balansu un sapratu, kāpēc manis telpās bildētās fotogrāfijas krāsu ziņā stipri atšķiras no realitātes. Izrādās Auto White Balance ļoti bieži kļūdās, un arī pārējie režīmi nav diez ko precīzi. Risinājums – Custom White Balance, taču staipīt līdzi baltu lapu uz vietām, kur nav pietiekami lielu baltu objektu, lai aizpildītu kadru šablona vajadzībām, man nešķita diez ko ērti.