Vairākus gadus atpakaļ pie vecākiem skapī es uzraku tieši ar Mac OS X sākotnējo versiju datējamus laikraksta digital times numurus. Vienā no tiem pirmajā lappusē tieši bija raksts, kā Stīvs Džobss un Apple liek visas likmes uz Mac OS X – izgāšanās gadījumā par Apple mēs varētu aizmirst…

Jau tad šķirstot šo digital times numuru es pie sevis nobrīnījos, kā viens cilvēks ir spējis visu apgriezt kājām gaisā. Un vēl Maikla Della izteicieni…

Man gan nav nevienas Apple ierīces, un es pat tīri labi bez tām iztieku, taču tās ierīces, kas man ir un kas šobrīd ir tirgū, pilnīgi noteikti nebūtu tādā veidolā, ja šos desmit gadus Apple neradītu jaunus un inovatīvus produktus (un visi tos nekopētu).

Lai gan es neesmu gluži vienisprātis ar paņēmieniem, kā Apple kontrolē savus produktus, tik un tā cepuri nost Apple priekšā par desmit pagājušajiem un vēl vismaz desmit nākamajiem gadiem ar BREAKING! Apple ražojumiem.

Ļaunais Oracle apēda SUN, un sākās liela neziņa par līdz šim SUN paspārnē bijušo brīvās programmatūras projektu nākotni, it sevišķi pēc “skābekļa nogriešanas” OpenSolaris projektam. Tā nu kā sēnes pēc lietus saradās dažādi šo projektu atzari – OpenIndiana, MariaDB, Drizzle un LibreOffice…

Jāsaka, nebija jau arī tā, ka visi bija dikti apmierināti ar OpenOffice.org ieturēto kursu SUN laikos. Go-oo bija visspilgtākais piemērs SUN attiecībām ar trešo pušu izstrādātājiem, nerealizējot dažādas viņu piedāvātās idejas.

Galu galā uzliku tomēr LibreOffice. Pirmais, ko pamanīju, bija iepriekšējās failu un programmu ikonas. Laikam jaunākās, tāpat kā “OpenOffice.org” nosaukums, pieder Oracle un nedrīkst tikt izmantots (līdzīgi kā Mozilla Firefox un GNU IceCat). Taču nekas, 3.3.1 versijā jau it kā būšot jaunās, savējās LibreOffice ikonas.

LibreOffice pāris reizes arī nobeidzās ar kļūdu, bet to es saistu ar Go-oo Novell saknēm.

Nedaudz palapoju LibreOffice Wiki un e-pasta listes, entuziasms tur ir paliels, un es dikti ceru, ka tas nenoplaks.

Pirms desmit un vairāk gadiem diskus varēja nopirkt visur (un publiski). Manuprāt, šodien, ja ne policijai, tad vismaz Latvijā pieejamajai platajai Interneta šļaukai sen jau vajadzēja evolūcijas ceļā šādu nelegālās programmatūras ieguves veidu izskaust.

Turpinot par Java apletiem, šobrīd Internetā lielāka iespēja ir saskarties ar Silverlight saturu, nevis Java apletiem. Es varu tikai izteikt minējumu, ka Java joprojām ir aktuāla specifiskās iekštīkla sistēmās, savukārt mana pieredze rāda, ka Internetā Java jau labu laiku ir kļuvusi totāli neaktuāla. Vēl viens iemesls “paturēt” Java ir OpenOffice.org, lai gan jāatzīst – Sun šo prasību “iefīrēja” mākslīgi. To funkcionalitāti, kas ir realizēta, izmantojot Java, mierīgi varēja arī realizēt bez tās.

Tad kā tur īsti ir?

Diemžēl dažas dienas atpakaļ šī niķis parādīja sevi no sliktās puses.

Situācija sekojoša – datora cietnis ir sadalīts divās daļās: puse atvēlēta Windows XP, puse – openSUSE. Tā kā Windows XP sāka stipri aptrūkties brīvā diska vieta, lielo failu saspiešanai uz laiku nonesu openSUSE partīcijas un izveidoju papildu NTFS partīciju.

Saspiedu failus, pārvietoju tos atpakaļ uz C disku, nesu nost pagaidu partīciju. Partīcijas dzēšanas brīdī saņēmu brīdinājumu, ka Windows uz šīs partīcijas glabā šādus tādus sistēmai kritiskus failus, un dzēšanas rezultātā var rasties problēmas. Tā kā šī partīcija man nudien nebija nepieciešama, ignorēju brīdinājumu un forsēju partīcijas dzēšanu. Restartēju datoru un dabūju Operating System Not Found. Nājs.

Ķēros klāt pie problēmas risināšanas. Startēju datoru no Windows XP uzstādīšanas CD, paņēmu Recovery Console – “logi” nekur nav zuduši. Diemžēl ne fixmbr, ne fixboot C: sitāciju nelaboja, un bootcfg /list arī neliecināja par problēmām.

Labi, ka biju iecepis Hiren’s Boot CD. Startēju datoru no tā, ielādēju Mini Windows XP režīmu, un izrādījās, ka sistēmas partīcīja bija kļuvusi neaktīva. Aktivizēju, restartēju – viss kārtībā.

Rezultātā pazaudēju stundu sava laika. Un vēl stulbi, ka nezinu, kā cīnīties pret šādu Windows uzvedību. Līdzīga situācija ir arī Thumbs.db failiem, kas ir pilnīgi bezjēdzīgi, ja attēliem piekļūst no GNU/Linux. Būtu vismaz tos failus glabājuši centralizēti vienā mapē, nevis pa vienam katrā attēlu mapē.

What a mess!

No savas puses gribēju padalīties ar pieredzi, atjauninot pēc noklusējuma openSUSE 11.1 esošo KDE 4.1.3 uz 4.2. Tātad, pa punktiem:

1. uzinstalēju tīru openSUSE 11.1 no KDE 4 Live CD;
2. nākamais solis bija atjauninājumu uzstādīšana – izmantojot YaST2, norādīju, ka vēlos instalēt jaunākas versijas tām pakotnēm, kas ir jau manā datorā;
3. pārstartēju datoru un devos uz openSUSE wiki KDE 4 lapu, kur uzklikšķināju uz openSUSE 11.1 KDE 4.2 One Click Install;
4. YaST2 pievienoja trīs papildu repozitorijus;
5. tālāk man tika paziņots, ka ir šādi tādi pakotņu konflikti, ko atrisināju, izvēloties vai nu neinstalēt, vai aizvākt konfliktējošo pakotni;
6. pamanīju, ka YaST2 papildus KDE 4.2 nezināmu iemeslu dēļ ir izdomājis uzstādīt arī kaudzi ar rūķim raksturīgām pakotnēm, taču šo nejēdzību es atrisināju, izvēloties neinstalēt gnome-desktop, kas automātiski arī aizvāca pārējās atkarīgās pakotnes;
7. pēc uzstādīšanas procesa pārstartēju datoru un pamanīju, ka uz darbvirsmas nestrādā konteksta izvēlne. Atrisināju, nodzēšot lietotāja KDE 4 iestatījumu direktoriju (pēc noklusējuma ~/.kde4) un par jaunu piesakoties sistēmā;
8. papildus var arī aizvākt Amarok un digiKam KDE 3 versijas un uzstādīt to KDE 4 versijas (digiKam gan vēl ir Beta/RC stadijā).

Ko tas nozīmē? Ja paskatāmies senā pagātnē, viens no GTK+ un GNOME rašanās iemesliem bija Qt licence – tā konfliktēja ar citām atvērtā koda licencēm, tajā skaitā ar GPL. Vēlāk Trolltech gan pamainīja licencēšanas modeli – proprietary programmatūras izstrādātājiem Qt nācās pirkt, bet atvērtā pirmkoda programmatūras izstrādes mērķiem Qt bija pieejama ar GPL licenci.

Atvērtā pirmkoda komūnā joprojām ir mīti un konfliktējoši uzskati par Qt licenci. Liela daļa aizvien domā, ka Qt nav brīva programmatūra. Citi pārmet, ka pašreizējais duālais licencēšanas modelis ir neefektīvs – tā vietā, lai proprietary programmatūras izstrādātāji no Nokia pirktu Qt licenci, tie izvēlas GTK+, kas ir pieejama ar LGPL licenci, ļaujot bez papildu ieguldījumiem rakstīt slēgta koda programmatūru GNU/Linux platformai. Šādā situācijā ieguvēja ir GNOME – nevar nekādi noliegt, ka ar GTK+ rakstīta programmatūra labāk iederas tieši šajā darbvirsmas vidē.

Personīgi man nebija nekādu iebildumu pret duālo licencēšanas modeli, jo nauda palīdz finansēt tālāku Qt attīstību. Nevar noliegt, ka Qt tehniskā ziņā ir pārāka rīkkopa. Šie naudas līdzekļi nonāk arī KDE projektam – reti kad Trolltech (tagad Nokia sastāvā ietilpstošā Qt Software) nebija dažādu konferenču un kodēšanas sprintu sponsoru sarakstā.

Protams, ideālā pasaulē (kā to redz RMS), visi izmantotu GPL, un programmatūra būtu patiesi brīva, taču pašlaik situācija ne tuvu nav tāda (un diez vai tuvākajā nākotnē kardināli mainīsies). Daudzos gadījumos tīra GPL šodien drīzāk ir kā ierobežojošs, nevis akselerējošs faktors. Lielisks piemērs ir ISV skaits, kas raksta programmatūru KDE un GNOME darbvirsmas vidēm. Man nav precīzu skaitļu, taču es droši varu apgalvot, ka GNOME tas ir ar kārtu lielāks.

Qt ar LGPL licenci nostādīs GNOME un KDE vienādās pozīcijās. Arī daudzu distributīvu izstrādātāji varēs atkal izvērtēt, vai uzsvaru likt uz GNOME, vai tomēr KDE. Šis faktors arī ir svarīgs – GNU/Linux aizvien vairāk tiek pārdots kopā ar jauniem datoriem, un vairums šādu datoru nopirkušo arī izmanto to, kas viņiem ir dots. Lūk, piemērs – ja Dell noslēgs līgumu ar kādu ISV par kādas papildu proprietary utilītas izveidi Ubuntu distributīvam, ko Dell tirgo kopā ar saviem datoriem, diez vai šis ISV rakstīs šo programmu, izmantojot KDE un Qt bibliotēkas, rezultātā sataisot normālu dependency hell.

Un kas viņu zin, varbūt GNOME beidzot tiks pārrakstīta, izmantojot Qt.

Tā vietā turpināju bakstīt Microsoft Hyper-V, ko būtībā var uzinstalēt uz jebkuras kastes, kas atbalsta Intel VT (nezinu AMD analogu) un DEP (šīs abas lietas baigi labi var pārbaudīt ar SecurAble), un kam ir pieejami Windows Vista x64 vai Windows Server 2008 x64 draiveri. Pamocījos ar Hyper-V MMC – izrādās, ka nav nemaz tik vienkārši nokonfigurēt, lai no Windows Vista klienta, kas atrodas domēnā, varētu administrēt darba grupā esošu Windows Server 2008 ar Hyper-V lomu.

Neskatoties uz lielo parent partition, kas būtībā ir Windows Server 2008, virtuālās mašīnas strādāja labi – labāk nekā uz manis iepriekš izmantotās Windows Server 2003 + Virtual Server 2005 R2 vai VMware Server kombinācijas.

Septembra beigās aizgāju uz Microsoft Latvia Partneru konferenci. Šogad Microsoft bija īpaši pacenties – ne tikai pateicās, cik mēs visi esam labi strādājuši, bet dienas gaitā piedāvāja arī dažādus interesantus seminārus. Tad lūk, viens no semināriem bija par Hyper-V, ko vadīja Daniel Van Soest – IT Pro Evangelist (lai ko tas arī nozīmētu) no Nīderlandes. Atmiņā iespiedās tas, ka šis čalis, atšķirībā no pārējiem prezentētājiem, bija džinsos un DC Shoes, un SCSI izrunāja kā “skušī”. Bija interesanti paklausīties par Microsoft un VMware pieeju virtualizācijas risinājumiem, dabā redzēju arī izstrādes stadijā esošo System Center Virtual Machine Manager 2008, taču visinteresantākais jaunums man šķita Hyper-V Server 2008 – tolaik tuvākajās nedēļās iznākošais bezmaksas hypervisor no Microsoft.

Tieši tā arī bija – pēc pāris nedēļām no novilku un uzinstalēju Hyper-V Server 2008. Produkts būtībā ir Windows Server 2008 Server Core režīmā ar Hyper-V lomu un nelieliem pielāgojumiem. Pirmajā brīdī pat radās doma, vai atradīsies censoņi, kas šo “bezmaksas Windows” pataisīs par lietojamu klienta operētājsistēmu, piemēram, ar LiteStep čaulu. Ja ir vēlme palasīt VMware domas par šo produktu, dodamies šurp. Lietošanas gaitā atklājās vēl viens mīnuss, kas gan attiecas uz Hyper-V kopumā – menedžmenta MMC snap-in ir pieejams tikai Windows Vista un Windows Server 2008 platformām. Neticu, ka Windows XP ir tik nevarīgs, lai nespētu administrēt Hyper-V. Drīzāk kārtējais Microsoft mēģinājums iesmērēt Vistu.

Pie viena izmēģināju arī SCVMM 2008 Beta, taču šis produkts man likās baigi nestabils – centieni darīt kaut ko vairāk par programmas atvēršanu ar laiku rezultējās kļūdās. Sapratu, ka labāk pagaidīt līdz RTM.

Microsoft arī cītīgi strādā arī pie Hyper-V popularizēšanas – vienā brīdī saņēmu arī Microsoft TechNet Flash e-pastu, kurā tika piedāvāti bezmaksas sagatavošanās kursi tiešsaistē un atlaide 70-652 eksāmenam. Protams, piereģistrējos.

Ko es gribēju teikt? Kā redzams, Microsoft visu šo laiku arī nav sēdējuši, rokas klēpī salikuši. Jau tagad ir pieejamas Windows Server 2008 R2 un Hyper-V Server 2008 R2 betas ar jaunām iespējām (kaut vai Live Migration), kas rada vēl sīvāku konkurenci VMware un plašākas izvēles gala lietotājam. Būs joprojām interesanti.

Nero 5 bija labs. Rakstīja diskus un rakstīja diskus (un papildus spēja vēl šo to). Bet nu dzīvē bez sūdiem neiztikt. Kādu dienu Ahead Software nāca klajā ar spīdošu ideju, ka kompānija varētu arī pievērsties foto, audio un video organizēšanas, apstrādes, un skatīšanās/klausīšanās programmatūras lauciņam. Grūti teikt – konkurence spieda vai šī šķita lieliska iespēja nopelnīt vairāk, bet idejas realizācija bija pilnīgā pakaļā. Tā vietā, lai veidotu citus produktus, tika nolemts šīs iespējas sastūķēt tajā pašā Nero.

Nero 6 jau bija “apaudzēts” ar šīm papildu iespējām. Būtībā tās varēja pieciest, jo Nero Burning ROM bija turpat un sliktāk nestrādāja. Ilgu laiku lietoju Nero 6, taču tad ieradās Windows Vista, un uz tās strādāja tikai Nero 7. Kādu laiku palietoju ImgBurn un InfraRecorder, līdz datoram nobira rakstīklis (ne šo divu aplikāciju dēļ ), un vietā dabūju citu ar Nero 7.

Nero 7 bija pirmā versija ar Nero Scout. Uzstādīšanas procesā ļoti būtiski bija izdarīt divas lietas – novākt visu attēlu, skaņas un video failu tipu reģistrēšanu Nero aplikācijām un pilnībā atslēgt Nero Scout.

Nemāku teikt, ar ko Nero 8 tik kardināli atšķīrās no Nero 7, ka bija jāizlaiž major versija.

Visbeidzot Nero 9. Prasa .NET Framework 3.0. Instalēšanas process noritēja 15 minūtes (eventuālā aizvākšana tikpat). Dzelzis – HP klēpjdators ar Intel divkodolu procesoru un 2 GiB operatīvās atmiņas. Labā ziņa – nemanīju vairs Nero Scout (good riddance). Sliktā ziņa – uzstādīšanas laikā Nero aplikācijām pēc noklusējuma tiek piesaistīti multivides failu tipi, un nav iespējas to novērst. Nero 9 “kvalitātes” dēļ vairs nevarēja atvērt nevienu mapi ar attēliem – explorer.exe kāvās nost ar Data Execution Prevention kļūdu.

Zinu, ka daudzi spītīgi turējās pie Nero 5 jau tad, kad iznāca Nero 6. Zināmā mērā tas ir stūrgalvīgi, jo papildus liekajai funkcionalitātei (bloat), jaunākās Nero versijās ir iedarinātas arī noderīgas lietas, piemēram, BD atbalsts, taču Nero 9 tas vairs nespēj attaisnot. Ja man vajadzētu pasniegt balvu par kāda programmatūras produkta franšīzes nolaišanu podā, es to pasniegtu Nero AG. Jā, starp nominācijām bija arī Windows Vista.

Šādas tādas piezīmes:

• pāreja uz LZMA datu kompresijas algoritma izmantošanu RPM pakotņu veidošanā ir atmaksājusies simtprocentīgi – operētājsistēmas un atjauninājumu uzstādīšanas process ir patiešām ātrs, turklāt paši atjauninājumi ir kļuvuši mazāki – nav lieki jāgaida, kamēr tie novilksies;
• KNetworkManager sākotnēji nevarēja pieslēgties manam ar WPA aizsargātajam bezvadu tīklam, taču pēc jauninājumu uzlikšanas un datora pārstartēšanas viss bija kārtībā;
• neiesaku izmantot pēc noklusējuma iekļauto KDE 4.0.x versiju, bet gan ar One Click Install uzinstalēt KDE 4.1.x;
• neizdevās ar One Click Install uzinstalēt kodekus, pleijerus, spraudņus utt. no openSUSE-Community.org – YaST2 nespēja atrisināt xine-lib un libxine1 konfliktu; rezultātā nācās vien pašam noņemt “apgraizīto” xine-lib un no Packman repozitorija pa daļām salikt visu nepieciešamo, taču pēc tam viss strādāja kā nākas.

Ekrānšāviņš: