HP kompīši

Kamēr visi cītīgi apspriež HP mobilās stratēģijas pāragro nāvi un tai rezultējošo TouchPad izpārdošanu par smieklīgi mazu ciparu, mani vairāk interesē otrais paziņojums – kompīšu biznesa pārdošana.

Ja atmiņa neviļ, ar IBM toreiz viss bija skaidrs diezgan ātri – personālo datoru biznesu pērk ķīnieši. HP pagaidām ir tikai paziņojis, ka tas tiks pārdots. Un kā izrādās, šis kumoss ir pārāk liels, lai to norītu veselu. Laiki arī ir mainījušies – IBM un Lenovo darījuma laikā nebija ne netbuku, ne tablešu (vismaz Apple iPad līdzīgā izpildījumā). Labi, HP portfolio ir netbuki, bet lielos vilcienos tie ir tie paši datori, tikai mazāki. Ja man būtu jāizvēlas starp netbuku un tableti, šobrīd es ņemtu otro.

Ne velti klīst runas par personālā datora ēras norietu. Kad IBM paziņoja par PC biznesa pārdošanu Lenovo, šī vēsts guva plašu rezonansi. Vai necietīs ThinkPad kvalitāte? Vai būs droši pirkt datorus no ķīniešiem? Atgriežamies šodien – HP pieder lielākā PC tirgus daļa, un ziņu par tās pārdošanu aizēno HP tabletes izgāšanās.

Korporatīvajā vidē personālais dators gan jau vēl tik drīz nezudīs, bet mājās tas pamazām kļūst par vakardienas tehnoloģiju. Manuprāt, HP būs grūti pārdot kompīšu biznesu.

Apaļa jubileja

Izrādās, ka marta beigās ir apritējuši tieši desmit gadi, kopš iznāca Mac OS X v10.0. Pie OSNews palasījos, ka v10.0 nemaz nebija tik nopulēts, un tādēļ v10.1 pat ir bijusi kā bezmaksas upgrade.

Vairākus gadus atpakaļ pie vecākiem skapī es uzraku tieši ar Mac OS X sākotnējo versiju datējamus laikraksta digital times numurus. Vienā no tiem pirmajā lappusē tieši bija raksts, kā Stīvs Džobss un Apple liek visas likmes uz Mac OS X – izgāšanās gadījumā par Apple mēs varētu aizmirst…

Jau tad šķirstot šo digital times numuru es pie sevis nobrīnījos, kā viens cilvēks ir spējis visu apgriezt kājām gaisā. Un vēl Maikla Della izteicieni

Man gan nav nevienas Apple ierīces, un es pat tīri labi bez tām iztieku, taču tās ierīces, kas man ir un kas šobrīd ir tirgū, pilnīgi noteikti nebūtu tādā veidolā, ja šos desmit gadus Apple neradītu jaunus un inovatīvus produktus (un visi tos nekopētu).

Lai gan es neesmu gluži vienisprātis ar paņēmieniem, kā Apple kontrolē savus produktus, tik un tā cepuri nost Apple priekšā par desmit pagājušajiem un vēl vismaz desmit nākamajiem gadiem ar BREAKING! Apple ražojumiem.

OpenOffice.org vai LibreOffice?

Tieši šāda izvēle man bija jāizdara, kad gandrīz vienlaicīgi tika izlaistas šo abu biroja programmatūras projektu 3.3 versijas. Līdz šim mājās biju lietojis OpenOffice.org.

Ļaunais Oracle apēda SUN, un sākās liela neziņa par līdz šim SUN paspārnē bijušo brīvās programmatūras projektu nākotni, it sevišķi pēc “skābekļa nogriešanas” OpenSolaris projektam. Tā nu kā sēnes pēc lietus saradās dažādi šo projektu atzari – OpenIndiana, MariaDB, Drizzle un LibreOffice…

Jāsaka, nebija jau arī tā, ka visi bija dikti apmierināti ar OpenOffice.org ieturēto kursu SUN laikos. Go-oo bija visspilgtākais piemērs SUN attiecībām ar trešo pušu izstrādātājiem, nerealizējot dažādas viņu piedāvātās idejas.

Galu galā uzliku tomēr LibreOffice. Pirmais, ko pamanīju, bija iepriekšējās failu un programmu ikonas. Laikam jaunākās, tāpat kā “OpenOffice.org” nosaukums, pieder Oracle un nedrīkst tikt izmantots (līdzīgi kā Mozilla Firefox un GNU IceCat). Taču nekas, 3.3.1 versijā jau it kā būšot jaunās, savējās LibreOffice ikonas.

LibreOffice pāris reizes arī nobeidzās ar kļūdu, bet to es saistu ar Go-oo Novell saknēm.

Nedaudz palapoju LibreOffice Wiki un e-pasta listes, entuziasms tur ir paliels, un es dikti ceru, ka tas nenoplaks.

Latgalīte

Tikko DB izlasīju rakstu par pirātismu. Liels bija mans izbrīns, ka Latgalītē joprojām tirgojot pirātisku programmatūru. Nu nespēju savā galvā sazīmēt, ka programmatūru uzstādīt protošs cilvēks 2011. gadā brauktu pēc tās uz Latgalīti.

Pirms desmit un vairāk gadiem diskus varēja nopirkt visur (un publiski). Manuprāt, šodien, ja ne policijai, tad vismaz Latvijā pieejamajai platajai Interneta šļaukai sen jau vajadzēja evolūcijas ceļā šādu nelegālās programmatūras ieguves veidu izskaust.

Synology DiskStation DS210j

Nu jau aptuveni trīs mēnešus esmu attēlā redzamās baltās kastītes īpašnieks. Motivācija iepirkt NAS bija jau sen, bet diemžēl plāns tika īstenots tikai pēc tam, kad biju jau šo to neatgriezeniski pazaudējis pēc datora cietā diska nosprāgšanas. Starp citu, pirmo reizi pieredzēju to, kā normāli funkcionējošs cietnis nobeidzas ar vienu klikšķi.

Stulbi, bet it kā “ērti piespraužamais” USB cietais disks manā gadījumā nav ideālais risinājums. Pirmkārt, mājās darbojoties ar datoru, reti sēžu pie galda – parasti esmu iekārtojies dīvānā. Ērti man, bet nav kur nolikt ārējo cietni. Otrkārt, USB cietais disks visu laiku “nekrīt acīs”, jo glabājas drošībā no diviem mazu rociņu pāriem. Rezultātā rezerves kopēšana ir tad, “kad par to atceros, kad ir brīvs brīdis un piemēroti apstākļi”.

Lai gan pazaudēju tikai mazu daļu no tā, ko potenciāli varēju pazaudēt, ja būtu “īsts vīrs”, tāpat šo un to nācās kasīt kopā pa visādiem Interneta nostūriem un darīt atkārtoti. Pēc “traumas sadziedēšanas” sapratu, ka arī mājās vajag nopietnāku (varbūt ne tik nopietnu, kā darba vietā) rezerves kopēšanas stratēģiju.

Continue reading