Šķiet, pēdējā mēneša laikā it visur, kur es pa Rīgu vai tās apkārtni braucu, ikvienā maršrutā sanāk pabraukt garām vismaz divām CP ekipāžām vai fotoradaram. It sevišķi daudz sanāk redzēt ceļu policistus ar motocikliem. Arī šorīt viens stāvēja zem Vanšu tilta ar radaru rokā.
Negribētos ticēt, ka ar šādiem paņēmieniem tiek lāpīts IeM budžets, bet neesmu arī dzirdējis, ka CP būtu uzsākusi liela mēroga šoferu disciplinēšanas kampaņu.
Savukārt par šo – sen jau vajadzēja.
Pagājušajā nedēļā biju kursos, ko organizēja čehu Microsoft. Dzīvoju piecu zvaigžņu viesnīcā, turpat mācījos, savukārt vakaros devos uz centru. Par mācībām detaļās neizplūdīšu, taču par vakaros pavadīto laiku gan ir ko pastāstīt.
Prāgā jau reiz sanāca pabūt divus gadus atpakaļ, šoreiz centos notvert to, ko pagājušajā reizē palaidu garām.
Pirmkārt, vakariņoju tikai krogos. Iegriezos U Medvídků, U Vejvodů un Orlik. Spiedu uz vietējo virtuvi – zupas (vistas un nūdeļu, kartupeļu, ķiploku), klimpas (kartupeļu un maizes), cepts cūkas stilbs (spēju pieveikt tikai 2/3), plus vēl visu skaloju lejā ar alu.
Otrkārt, pabiju Salvadora Dalī un Alfonsa Muhas darbu izstādēs. Nepretendēju uz mākslas pazinēja statusu, bet savi iespaidi man ir. No Salvadora Dalī darbiem būtībā zināju tikai populārāko – pulksteņus, tagad esmu redzējis krietni vien vairāk. Staigājot pa galeriju, ne brīdi nepameta doma – kā kaut ko tādu var vispār izfantazēt? Savukārt Alfonsa Muhas mākslas darbos visvairāk mani izbrīnīja smalkās detaļas, kā arī viņa spēja satriecoši skaisti uzzīmēt sievieti.
Ar ļoti lielu entuziasmu gāju uz Komunisma muzeju. Esmu bijis Okupācijas muzejā Rīgā (un iesaku ikvienam to apmeklēt), taču bija ļoti interesanti uzzināt par dzīvi Varšavas pakta valstī. Čehu un slovāku vēsture 20. gadsimtā ir bijusi ne mazāk traģiska kā latviešiem – arī viņiem pāri ir gājuši gan nacisti, gan komunisti. Muzejs burtiski izved apmeklētāju cauri laikam – sākot ar to, kā komunisti nāca pie varas (čehi un slovāki paši viņus ievēlēja pēc tam, kad krievi patrieca vāciešus), pakāpenisko varas sagrābšanu kompartijas rokās, propagandu, vārda brīvības ierobežošanu, Prāgas pavasari, Janu Palahu, līdz pat komunisma kapitulācijai tautas priekšā. Visu notikumu gaitu pavada attiecīgi eksponāti un instalācijas.
Joprojām fanoju par sabiedrisko transportu Prāgā – ne reizi neizmantoju taksi. No lidostas ar autobusu un tramvaju ļoti ātri tiku līdz viesnīcai. Uz centru braucu ar tramvaju un metro. Vienā ziņā žēl, ka Rīgā padomju laikos neuzbūvēja metro, no otras puses – varbūt labi vien ir. Visdrīzāk, ka arī tuvā vai pat tālā nākotnē Rīgā neieraudzīsim metro – šoreiz gan finansiālu iemeslu dēļ, taču attīstīt tramvaju satiksmi būtu nu ļoooti prātīgi.
Izlasīju Arta rakstu, un secināju, ka esmu līdzīgā situācijā. Esmu iegādājies to pašu fotoaparāta modeli, nedaudz atšķiras tikai aksesuāru klāsts. Iešāvās prātā doma salīdzināt, kurš no mums aparātu ir dabūjis lētāk. 
Continue reading ‘Cik man izmaksāja Canon EOS 450D’
Nu ne mirkli es nešaubījos, ka lielākās izredzes uz augstākā kaluma medaļām šajā olimpiādē Latvijai ir tieši BMX disciplīnā. Atkal zelts, un atkal sporta veidā, kas reti dabū publicitāti plašsaziņas līdzekļos (Vihrovu atceraties?).
Prieks par Māri, un prieks arī par Artūru un Ivo! Malači!
Lo and behold, Special un Dry!
Kauņā pirmo reizi dzīvē redzēju arī aptieku-supermārketu – ņem groziņu, salasi nepieciešamās zāles un pie kases norēķinies. Kārtējais uzskatāmais piemērs, kā farmācijas industrija visiem spēkiem mēģina introducēt zāles kā ikdienas preci (it kā jau ar debilām TV reklāmām nepietiek). Ehh, uzskatiet mani par vecmodīgu, bet saaukstēšanās ir jāārstē ar savu imūnsistēmu un karstu aveņu ievārījuma dzērienu, nevis aspirīnu. Tikai tad, kad ķermenis nespēj pats tikt galā, ir jāņem talkā medikamenti.
twitter
