novembris « 2008 « the brand with the four stripes

Neliela dusma.

Nero 5 bija labs. Rakstīja diskus un rakstīja diskus (un papildus spēja vēl šo to). Bet nu dzīvē bez sūdiem neiztikt. Kādu dienu Ahead Software nāca klajā ar spīdošu ideju, ka kompānija varētu arī pievērsties foto, audio un video organizēšanas, apstrādes, un skatīšanās/klausīšanās programmatūras lauciņam. Grūti teikt – konkurence spieda vai šī šķita lieliska iespēja nopelnīt vairāk, bet idejas realizācija bija pilnīgā pakaļā. Tā vietā, lai veidotu citus produktus, tika nolemts šīs iespējas sastūķēt tajā pašā Nero.

Nero 6 jau bija “apaudzēts” ar šīm papildu iespējām. Būtībā tās varēja pieciest, jo Nero Burning ROM bija turpat un sliktāk nestrādāja. Ilgu laiku lietoju Nero 6, taču tad ieradās Windows Vista, un uz tās strādāja tikai Nero 7. Kādu laiku palietoju ImgBurn un InfraRecorder, līdz datoram nobira rakstīklis (ne šo divu aplikāciju dēļ ), un vietā dabūju citu ar Nero 7.

Nero 7 bija pirmā versija ar Nero Scout. Uzstādīšanas procesā ļoti būtiski bija izdarīt divas lietas – novākt visu attēlu, skaņas un video failu tipu reģistrēšanu Nero aplikācijām un pilnībā atslēgt Nero Scout.

Nemāku teikt, ar ko Nero 8 tik kardināli atšķīrās no Nero 7, ka bija jāizlaiž major versija.

Visbeidzot Nero 9. Prasa .NET Framework 3.0. Instalēšanas process noritēja 15 minūtes (eventuālā aizvākšana tikpat). Dzelzis – HP klēpjdators ar Intel divkodolu procesoru un 2 GiB operatīvās atmiņas. Labā ziņa – nemanīju vairs Nero Scout (good riddance). Sliktā ziņa – uzstādīšanas laikā Nero aplikācijām pēc noklusējuma tiek piesaistīti multivides failu tipi, un nav iespējas to novērst. Nero 9 “kvalitātes” dēļ vairs nevarēja atvērt nevienu mapi ar attēliem – explorer.exe kāvās nost ar Data Execution Prevention kļūdu.

Zinu, ka daudzi spītīgi turējās pie Nero 5 jau tad, kad iznāca Nero 6. Zināmā mērā tas ir stūrgalvīgi, jo papildus liekajai funkcionalitātei (bloat), jaunākās Nero versijās ir iedarinātas arī noderīgas lietas, piemēram, BD atbalsts, taču Nero 9 tas vairs nespēj attaisnot. Ja man vajadzētu pasniegt balvu par kāda programmatūras produkta franšīzes nolaišanu podā, es to pasniegtu Nero AG. Jā, starp nominācijām bija arī Windows Vista.

Pagājušajā nedēļā biju kursos, ko organizēja čehu Microsoft. Dzīvoju piecu zvaigžņu viesnīcā, turpat mācījos, savukārt vakaros devos uz centru. Par mācībām detaļās neizplūdīšu, taču par vakaros pavadīto laiku gan ir ko pastāstīt.

Prāgā jau reiz sanāca pabūt divus gadus atpakaļ, šoreiz centos notvert to, ko pagājušajā reizē palaidu garām.

Pirmkārt, vakariņoju tikai krogos. Iegriezos U Medvídků, U Vejvodů un Orlik. Spiedu uz vietējo virtuvi – zupas (vistas un nūdeļu, kartupeļu, ķiploku), klimpas (kartupeļu un maizes), cepts cūkas stilbs (spēju pieveikt tikai 2/3), plus vēl visu skaloju lejā ar alu.

Otrkārt, pabiju Salvadora Dalī un Alfonsa Muhas darbu izstādēs. Nepretendēju uz mākslas pazinēja statusu, bet savi iespaidi man ir. No Salvadora Dalī darbiem būtībā zināju tikai populārāko – pulksteņus, tagad esmu redzējis krietni vien vairāk. Staigājot pa galeriju, ne brīdi nepameta doma – kā kaut ko tādu var vispār izfantazēt? Savukārt Alfonsa Muhas mākslas darbos visvairāk mani izbrīnīja smalkās detaļas, kā arī viņa spēja satriecoši skaisti uzzīmēt sievieti.

Ar ļoti lielu entuziasmu gāju uz Komunisma muzeju. Esmu bijis Okupācijas muzejā Rīgā (un iesaku ikvienam to apmeklēt), taču bija ļoti interesanti uzzināt par dzīvi Varšavas pakta valstī. Čehu un slovāku vēsture 20. gadsimtā ir bijusi ne mazāk traģiska kā latviešiem – arī viņiem pāri ir gājuši gan nacisti, gan komunisti. Muzejs burtiski izved apmeklētāju cauri laikam – sākot ar to, kā komunisti nāca pie varas (čehi un slovāki paši viņus ievēlēja pēc tam, kad krievi patrieca vāciešus), pakāpenisko varas sagrābšanu kompartijas rokās, propagandu, vārda brīvības ierobežošanu, Prāgas pavasari, Janu Palahu, līdz pat komunisma kapitulācijai tautas priekšā. Visu notikumu gaitu pavada attiecīgi eksponāti un instalācijas.

Joprojām fanoju par sabiedrisko transportu Prāgā – ne reizi neizmantoju taksi. No lidostas ar autobusu un tramvaju ļoti ātri tiku līdz viesnīcai. Uz centru braucu ar tramvaju un metro. Vienā ziņā žēl, ka Rīgā padomju laikos neuzbūvēja metro, no otras puses – varbūt labi vien ir. Visdrīzāk, ka arī tuvā vai pat tālā nākotnē Rīgā neieraudzīsim metro – šoreiz gan finansiālu iemeslu dēļ, taču attīstīt tramvaju satiksmi būtu nu ļoooti prātīgi.