Cēlos pussešos no rīta, visu nepieciešamo biju nokomplektējis un daļēji salicis mašīnā jau iepriekšējā vakarā, tāpēc diezgan īsā laika sprīdī no gultas jau biju mašīnā. Pa ceļam savācu tēvu, un laidām tālāk uz Kaņieri. Braucot nopētījām, ka pie Varkaļu kanāla un Spuņņupes jau bija pilns ar mašīnām, kur citi makšķernieki jau gatavojās copei.

Aizbraucām līdz Kaņierim – tur arī pilns ar mašīnām, veči rosās, mātes valodiņa katra teikuma galā. Stāvam rindā pēc laivas. Pienāk mūsu kārta – saku: “Vajag laivu, divas makšķerēšanas atļaujas.” Laivu bāzes onka sēž un bola acis. Vārds pēc vārda, un izrādās, ka visas laivas jau ir rezervētas iepriekš – dod tikai tiem, kuri ir uz lapiņas. To, ka laivu var rezervēt, zināju un mēģināju arī darīt, taču uz maniem zvaniem neviens piektdien neatbildēja.

Neliels aplauziens, bet tā kā Kaņieris nav vienīgais Latvijas ezers, braucām tālāk uz Engures ezeru. 40 km, Ls 10 un jau airējāmies ezerā no laivu bāzes, kas atrodas ezera dienvidu daļā. Pēdējo reizi Engures ezerā biju pirms kādiem 12 gadiem, un arī rudenī. Tāpat kā toreiz, ik pa laikam atskan šāvieni – putnu medības norit pilnā sparā. Gulbju arī daudz – saskaitījām vismaz 30.

Engures ezers ir ļoti sekls, un tā kā manā kastē nav pretzāļu vizuļu, vairāk kā pusē gadījumu pēc metiena nācās no āķiem ņemt nost saķērušās zāles. Vienu brīdi pat aizkuģojām līdz vietai, kur dibenā bija lieli laukakmeņi (acīmredzot saglabājušies no laikiem, kad Engures ezers vēl bija Rīgas jūras līcis). Glābiņš no zālēm bija no tēva aizlienētā pretzāļu karote, ar ko kopumā spiningoju visvairāk, un dabūju arī vienīgo dienas lomu – četrkilogramīgu zaļsvārci. Tas arī bija vienīgais sitiens pa visu dienu, un reizē arī lielākā manis jebkad izvilktā līdaka.