Pastāstīšu jums par vienu veikalu Zolitūdē, kurā es pirms florbola ieskrienu iepirkt ūdeni, lai nebūtu jāiet uz Maximu vienas pudeles dēļ stāvēt rindā. Vakar ar nožēlu nācās secināt, ka veikals ir apturējis savu darbību…

Vispār pašos pirmsākumos veikalam gāja tā tīri neko, un tas mierīgi konkurēja ar tuvējo otru veikaliņu, līdz otrais veikaliņš neizdomāja pārvērsties par Maximu. Sākotnēji veikals vēl tīri žiperīgi turējās, taču ar laiku sāka hroniski trūkt pārdevēju, un, lai kaut cik vēl turētos Maximas pārākumam, veikala telpās tika ierīkota ieskrietuve, kurā veči pēc darba nāca dzert lētu šņabi un alu. Patiesībā ārpus veikala piesietie suņi (“схожу с собакой погулять”, yeah right!), alkohola, saulespuķu sēklu un pistāciju smaku kokteilis, trīs pārdevējas, ar kurām veči mūždien koķetēja, un lēnā apkalpošana (raksturot varētu ar Terran Battlecruiser piezīmi “Take it slow!”) arī bija šī veikala rozīnīte. Mēs pat ar čomu bieži vien smējām, kāpēc pārdevējas mūždien ņem no plaukta pēdējās ūdens pudeles – acīmredzot ūdeni šajā veikalā pērkam tikai mēs, un nav jēgas pasūtīt vairāk, pārējie plaukti aiz letes visdrīzāk ir aizkrauti ar lētu alu un šņabi.

Lai gan veči veikalā apgrozījās mūždien, laikam jau ar alkohola tirdzniecību vien galus nesavilksi. Nāksies pēc ūdens turpmāk kātot uz Maximu…