Lai gan noskaņa nebija tāda pati, kā pirms gandrīz sešiem gadiem Ķīpsalas hallē, tomēr bija ļoti patīkami atkal klātienē redzēt Placebo uzstāšanos. Tā arī nesagaidīju “You Don’t Care About Us”, jo varēja manīt, ka repertuārs jau iepriekš bija kārtīgi saplānots un kaut kādas atkāpes no tā varēja būt vienīgi tādā gadījumā, ja grupu izdotos dabūt uz skatuves arī trešo reizi. Bet nekas, čaļi spēlēja ar pilnu atdevi (Stīvs Hjūits no noguruma koncerta izskaņā knapi spēja atvilkties, lai paklanītos), un savs prieciņš tāpat bija.Publika gan likās diezgan stīva, bet varbūt tas ir skaidrojams ar nenormālo karstumu, no kā ģība mazās meitenes. Tik pat labi iemesls varētu būt arī pati publika – ja ņem vērā, ka pirms sešiem gadiem ļoti lielai daļai šī koncerta apmeklētāju bija tikai 10-12 gadu, tad šoreiz daudzi tīņi bija atnākuši tikai tādēļ, ka uz koncertiem iet ir stilīgi, vai arī vienkārši pazīmētos citu priekšā, piemēram, aiz manis stāvēja pārītis ~16 gadīgu meiteņu, kuras par visu vari centās tikt garām, lai tik spētu saskatīt Placēbō, sākumā solīdamas seksu, vēlāk – dajebko. Tough luck, I say. Vajadzēja sarunāt, lai pabaro Āfriku. Rīt Ozijvīrs. Šodien arī iepirku talonus uz Faithless, kaut gan arī šāda mūzikas stila koncertos ir viena liela sērga – tabletes.
maijs, 2007 mēneša arhīvs
Vakar ziņās uzmanību pievērsa jaunā CSDD akcija “Orgānu donori”, kuras ietvaros maksimālā braukšanas ātruma pārkāpējus aicinās parakstīties, lai pēc to nāves iekšējos orgānus novēl citiem cilvēkiem, kuriem tie ir daudz nepieciešamāki.
Neesmu gluži agresīvs šoferis, taču līdz desmit km/h es, tāpat kā daudzi citi, to maksimālo ātrumu pārsniedzu (visbiežāk sanāk tā darīt, lai iekļautos satiksmes plūsmā). Taču vakar vakarā izdomāju braukt kā godīgs ceļu satiksmes dalībnieks, ievērojot maksimālo ātrumu. Statistika briesmīga – 80% automašīnu mani apsteidza vai apdzina, to skaitā arī skaists, jauns Volvo ar uzrakstu “Policija” uz sānu durvīm un ar neieslēgtām bākugunīm.
Ar sievu vakar uzstādījām jaunu rekordu rindā stāvēšanā. Viena stunda un 15 minūtes – tik ilgi bija jāgaida VSAA Zemgales priekšpilsētas nodaļā, līdz uzgaidāmajā telpā ienāca viena ierēdne un pateica, ka manas sievas aizpildīto lapu var arī iemest slimības lapu kastītē (kaut gan tā nebija slimības lapa). Tehniski sanāk, ka nemaz nesagaidījām savu kārtu, jo pirms mums bija vēl palikuši kādi trīs cilvēki.
Kad ienācām VSAA, tajā brīdī apkalpoja 445. numuriņu, mēs dabūjām 456. Labi, bija arī vēl citas rindas, taču šokēja ierēdņu attieksme. Lai gan vienlaicīgi apkalpot ir iespējams astoņus cilvēkus, reāli šis skaits svārstījās no viens līdz pieci. Un arī tad nebeidza pārsteigt – tante nospiež pogu, lai apkalpotu nākamo klientu, taču neviens neatnāk (cik tad var gaidīt?), pēc pusminūtes poga tiek nospiesta atkal, joprojām neviens nenāk. Hmm, ja jau neviens nenāk, tad jau var iet prom! Un aiziet ar! Come on, kur tad ir jēga aicināt pie sevis klientu, ja patiesībā nevienu nemaz negribas apkalpot!
Pat bankā nav nācies tik ilgi gaidīt un saņemt tādu attieksmi!
Vakar pie manis bija atbraucis viens skolas biedrs, kuram es pastāstīju, kā es nākamās divas nedēļas esmu ieplānojis vairāk vai mazāk sēdēt mājās un rakstīt maģistra darbu. Viņš gan bija izbrīnīts, ka eksistē tāds 20 darba dienas garš mācību atvaļinājums, ko viena gada laikā var paņemt, ja studentam ir jākārto kāds valsts eksāmens vai jāraksta noslēguma darbs, turklāt šis atvaļinājums ir apmaksāts. Būdams apķērīgs zellis, viņš ātri vien nonāca pie sekojošas idejas, citēju: “Tad jau sanāk, ka es varu četras nedēļas atpūsties un par pienākošos algu dabūt kādu, kas manā vietā uzrakstīs to darbu!” 
Ko tur piebilst, viss ģeniālais ir vienkāršs. Maģistra darbu gan es rakstu pats.
