Jau aptuveni kādu gadu manā īpašumā ir Linksys WRT54G bezvadu maršrutētājs – kopumā ļoti kvalitatīvs izstrādājums, ko es parasti iesaku pirkt arī citiem. Iekārta vienlaicīgi strādā gan kā bezvadu piekļuves punkts (IEEE 802.11b un IEEE 802.11g), gan kā standarta komutators ar četriem 10/100 RJ-45 portiem, turklāt pateicoties NAT, visi iekšējā tīkla lietotāji var lietot vienu interneta pieslēgumu.
Protams, ir arī citu kompāniju līdzīgi izstrādājumi, taču Linksys ražojumam ir viena rozīne – uz Linux balstīta firmware, ko pēc sirds patikas ir iespējams papildināt ar papildu iespējām (GPL spēks!) un kas patiesībā ir pamats WRT54G popularitātei. Te uzreiz ir jāpiebilst, ka es vēl paspēju iepirkt 3.1 aparatūras revīzijas modeli, un uz mana bezvadu maršrutētāja vēl strādā uz Linux balstīta firmware, taču sākot ar 5.0 aparatūras revīzijas modeli, uz pusi ir samazināti RAM un flash atmiņas apjomi, un nekāds Linux vairs nespīd. Līdzīga situācija ir arī ar WRT54GS. Ar katras aparatūras revīzijas izmaiņām var iepazīties Wikipedia rakstā par WRT54G. Šis Linksys solis bija tik nepopulārs, ka kompānija drīz vien sāka ražot WRT54GL, kas principā ir tas pats vecais WRT54G. 
Patiesībā man šis Linksys gājiens ar atmiņas samazināšanu nav izprotams, jo vismaz GNT gan WRT54G, gan WRT54GL maksā vienādi.
Protams, arī es izmantoju iespēju uz sava WRT54G uzstādīt citu firmware – HyperWRT Thibor, kas papildus jau esošajām iespējām nodrošināja vēl divas man nozīmīgas lietas – bezvadu signāla pastiprināšanu un statisko DHCP (ļoti patīkama lieta, ja vēlies uz kādu hostu forwardēt noteiktus portus, bet nevēlies katru reizi mājās bezvadu tīklenei bakstīt iekšā statisku IP adresi).
Jāpiebilst, ka HyperWRT Thibor nebūt nav vienīgā atvasinātā firmware – ir gan komerciāli produkti, gan projekti, kuri maršrutētājam piešķir tikai kādu specifisku funkcionalitāti. Ja ir interese paspēlēties, tad liels daudzums informācijas par Linksys produktiem ir atrodams Linksysinfo, un ir vērts ievērtēt arī forumu. 
Drīz vien nokonstatēju, ka problēma atrisinās, ja ieiet BIOS un ielādē optimālos iestatījumus. Tā kā visa vakara laikā diezgan bieži sanāca aptaustīt video karti, atradu arī patieso karstuma cēloni – mazo čipu ar brūnajiem (acīmredzot no karstuma) kontaktiem blakus nomainītajam kondensatoram. Salīdzinot ar tuvāko atmiņas čipu, šis uzkarst tā, ka pirkstu var apdedzināt. Turklāt līdz tādai temperatūrai sakarst aptuveni trīs sekunžu laikā no datora ieslēgšanas brīža. Nav brīnums, ka arī blakus esošais atmiņas čips uzkarst. Sapratu, ka nav jēgas tālāk ņemties – nomainīju savas vecās video kartes nokalpojušo ventilatoru ar Titan ražojumu un atgriezos pie pārbaudītām vērtībām. 
