Aizvakar gandrīz visu dienu sanāca pavadīt, darbojoties lidostā, līdz ar kaut kur turpat vien bija jāiet pusdienās. Cilvēki, ar kuriem sanāca strādāt, ieteica kopīgi aizšaut uz “Donīti”. Laikus tiku pabrīdināts, ka ēdnīca esot sociālisma stilā, bet tā kā ar tādu eksotiku ikdienā nesanāk itin bieži sastapties, piekritu.

Uz ēdnīcu ir jābrauc ar auto, un informācija par tās eksistenci principā tiek izplatīta no mutes ausī, jo pat 50 metru tuvumā nekas neliecina par ēstuves esamību. OK, lai tiktu uz ēdnīcu, braucot no Ulmaņa gatves puses krustojumā ar luksoforu ir jānogriežas pa kreisi, jābrauc taisni līdz pašam ceļa galam, un pa vārtiem iekšā. Jāpiezīmē, ka pa šo ceļu es esmu braucis vairākas reizes, tikai īsi pirms tam esmu griezies pa kreisi, lai ātri no lidostas nokļūtu Mārupē vai Jaunmārupē. Tikai kārtīgi fantazējot es varētu iedomāties, ka tur atrodas ēdnīca.

Ieejot iekšā, vispirms tika sajusta cepšanas procesā izdalījošos tauku smaka, kas patiesībā ir neatņemama (nenovēršama) sastāvdaļa jebkurā šāda tipa iestādē, arī Valmierā esošajās Norel un Stikla Šķiedras ēdnīcās. Otrkārt, tika ievērtēts interjers – neliels kosmētisks remonts (uzlīmētas baltas tapetes), un, protams, mantojums – mēbeles from backintheday – polsterētie krēsli ar dermantīnu apvilktu sēžamo daļu un atzveltni (uz viena no tiem bija labi iekārtojies kaķis), sienas krēsla atzveltnes līmenī apsistas ar koku, lai netiktu nobružātas tapetes, vienīgi nebija sliežu, pa kurām bīdīt paplātes, jo porcijas izsniedz pie kases. Treškārt, tika ievērtēta ēdienkarte – divas zupas, trīs otro veidi, viens saldais, kā arī dzērieni – kompots, kefīrs, Samba sulas. Plauktā arī bija pāris Aldara alus šķirnes. Ēdienkartes apakšā bija ēdnīcas īpašnieka Donata (uzmini, kā rādās ēdnīcas nosaukums!) mobilā tālruņa numurs. Ceturtkārt, pa dažādām spraugām un ejām (izlietoto trauku nodošanas lavka, ēdamzāli ar virtuvi savienojošās durvi) tika ievērtēts virtuves aprīkojums – metāla virsmas, alumīnija katli, sociālisma laika virtuves iekārtas, brūnu flīžu grīda un baltu flīžu sienas, kā arī nelielā netīrība.

Taču pērle visā šajā iestādē ir kasiere, reizē arī porciju krāmētāja. Sieviete, aptuveni 45 gadus veca, runā tikai ekskluzīvi krieviski. OK, vienīgā frāze, ko viņa pateica latviski, bija “lats astoņdesmit trīs”. Tā kā ēdnīcas klientūra nomācošā vairumā ir vīrieši, kasieres dialogi ar tiem arī ir ideāli. Piemēram, viens cilvēks nejauši pajautāja gulašu, kas ēdienkartē todien nebija. Atbilde bija aptuveni šāda: “Ты чего, разве не видешь, что нету гуляша на меню? Есть только бифштекс и карбонад. Так чего будешь брать?” Ik pa laikam notiek skaļš apdeits pa to, kas no piedāvājuma ir beidzies vai ir nācis klāt, piemēram, nāca klāt kotletes, kuras ēdienkartē nemaz nebija. Vēl viena interesanta fīča ir ledusskapis, kurā glabājas kefīrs. Lieta tāda, ka tas ir pagriezts ar durvīm pret ēdamzāli, un ik pa laikam tiek padota komanda, lai kāds no rindā stāvošajiem atverot ledusskapja durvis un pasniedz kasierei jaunu kefīra paku.

Beigu beigās es paņēmu bifšteku ar sīpoliem (kas izskatījās vairāk pēc vārītas kotletes), kefīru (kompots bija beidzies), un saldo (šokolādes krēma klucis ķīselī). Samaksāju aptuveni Ls 1,60. Viens no tās dienas kolēģiem bija aizmirsis paņemt kaut ko dzeramu, un palūdza, lai es nopērkot viņam tomātu sulu. No kasieres saņēmu atbildi, ka tomātu sula ir saskābusi, tāpēc labāk lai neņemot. Nācās džekam vien iztikt arī ar kefīru.

Lūk, jums eksotika. Kur vēl Rīgā ir šādas sabiedriskās ēdināšanas iestādes?